2015-08-04 13:50:00

Pāvesta lūgšanu nodomi augustā


Universālais pāvesta lūgšanu nodoms augusta mēnesim ir veltīts brīvprātīgo darbam: Lai cilvēki, kas ir iesaistījušies brīvprātīgo darbā, veltī savas rūpes tiem, kuru dzīves situācija ir sevišķi trausla.

2013. gada 11. septembrī pāvests apmeklēja jezuītu vadīto bēgļu un patvēruma meklētāju centru „Astalli” Romā. Uzrunā viņš uzsvēra, ka kalpot nozīmē uzņemt cilvēku, izprast viņu un pasniegt tam roku. Bēgļu jautājums šobrīd ir aktuāls arī Latvijā. Kāda ir pāvesta Franciska nostāja?

 „Katrs no jums, dārgie draugi, sevī nes dzīves pieredzi, kas saistīta ar drāmām un kariem, konfliktiem, kas bieži ir saistīti ar starptautisko politiku. Taču katrs no jums vēl jo vairāk sevī nes cilvēcisku un reliģisku bagātību, bagātību, kura jāpieņem, nevis no kuras jābīstas”, sacīja Svētais tēvs. „Daudzi no jums ir musulmaņi, kā arī citu reliģiju pārstāvji, jūs nākat no dažādām valstīm, no dažādām situācijām. Mums nav jābaidās no atšķirībām! Savstarpēja draudzība palīdz atklāt, ka tas viss ir bagātība un dāvana! Izdzīvosim savstarpēju brālīgumu!” Vizītes laikā pāvests izteica pateicību visiem brīvprātīgajiem un labdariem, kuri dāvā nevis tikai kaut ko vai savu laiku, bet cenšas izveidot cilvēciskas attiecības ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, meklējot atbildes uz viņu jautājumiem. „Lai vienmēr jūsos ir dzīva cerība! Palīdziet atgūt ticību! Parādiet, ka ar viesmīlību un brālīgumu var atvērt logu uz nākotni, ne tikai logu, bet durvis, un ka nākotne ir iespējama!”

Atrodoties minētajā tikšanās un kalpošanas vietā, Francisks mudināja visus uzdot sev dažus jautājumus: Vai es noliecos pie tā, kurš ir nonācis grūtībās, vai arī baidos sasmērēt savas rokas? Vai esmu noslēdzies sevī, savās rūpēs, vai arī pamanu, kam ir nepieciešama palīdzība? Vai kalpoju tikai sev, vai arī protu kalpot citiem kā Kristus, kurš atnāca, lai kalpotu un atdotu savu dzīvi? Vai es skatos acīs tiem, kas lūdz pēc taisnības, vai arī vēršu savu skatienu uz otru pusi, lai neskatītos viņiem acīs?

Nepietiek tikai ar uzņemšanu – atgādināja pāvests. Nepietiek ar to, ka tiek iedota sviestmaize, bet netiek dota iespēja iemācīties staigāt patstāvīgi. Nepietiek ar žēlsirdību, kura atstāj nabago viņa stāvoklī. Patiesā žēlsirdība, kuru mums dāvā un māca Dievs, ir saistīta ar taisnīgumu un pieprasa, lai nabagais atrod ceļu prom no sava stāvokļa. Visai Baznīcai ir svarīgi, lai nabadzīgo pieņemšana un taisnīguma aizstāvība netiktu uzticēta tikai „speciālistiem”. Tam jābūt iekļautam pastorālajā darbā, sākot no jauno priesteru un garīdznieku formācijas līdz visu draudžu, kustību un Baznīcas iesaistīšanās. Kungs aicina ar lielāku drosmi un sirsnību atvērties uzņemšanai kopienās, mājās, tukšajos klosteros... „Dārgie klosterļaudis, Baznīcai nav vajadzīgi tukšie klosteri, lai tos pārveidotu viesnīcās un pelnītu naudu”, turpināja Francisks. „Tukšie klosteri nepieder mums, tie pieder Kristus miesai, kas šai gadījumā ir bēgļi. Protams, tas nav vienkārši, [uzņemšanai] ir nepieciešami kritēriji, atbildība, bet ir nepieciešama arī drosme. Mums ir nepieciešamas solidāras kopienas, kas konkrētā veidā īsteno mīlestību!”

Evaņģelizācijas lūgšanu nodoms zināmā mērā savijas ar universālo nodomu, jo tajā pāvests aicina pievērsties “nomalēm”, piešķirot šim jēdzienam sociālu dimensiju: Lai, izejot no savas ierastās vides, mēs kļūstam tuvi tiem, kuri atrodas cilvēcisko un sociālo attiecību perifērijā!

Ja mūsu dzīvē centrālo vietu ieņem nauda un dažādas citas pasaulīgās lietas un ērtības, tad zaudējam savu cilvēcisko identitāti – brīdināja Francisks, 2013. gada 29. septembrī uzrunājot katehētus. Ja aizmirstam Dievu, mūsu dzīve iztukšojas un zaudē jēgu – viņš sacīja. Kas īsti notiek, ja kristietis domā tikai par savām ērtībām un labklājību?

Svētie Raksti mudina mūs sargāties no riska domāt tikai par savām ērtībām un laicīgajām lietām. Kāpēc mēs tik viegli iekrītam šādos slazdos, proti, meklējam savu drošību pasaulīgajās lietās un beigās zaudējam cilvēcību? – jautāja pāvests. Tas notiek tādēļ, ka aizmirstam Dievu – viņš uzsvēra. „Bēda bezrūpīgajiem Sionā”, raksta pravietis Amoss (6, 1). Ja aizmirstu Dievu, tad centrālo vietu ieņem mans „es” un mana labklājība. Tad vairs neredzu citus, neredzu neko sev apkārt, bet dzenos tikai pēc mantas. Diemžēl, tas noved pie tā, ka piedzīvoju iekšēju tukšumu un mana dzīve zaudē jēgu. Svētais Lūkass evaņģēlijā runā par nabaga Lācaru un bagātnieku (sal. Lk 16, 19-31). Pēdējais ir bez vārda. Viņš tiek saukts vienkārši par „bagātnieku”. Aizmirstot Dievu, arī es zaudēju savu identitāti un cilvēcību. Pāvests atgādināja, ka mēs esam radīti nevis pēc lietu vai elku attēla un līdzības, bet pēc Dieva attēla un līdzības. Mēs esam aicināti nodot tālāk to, ko esam saņēmuši, proti, ticību. Mēs esam aicināti sludināt Evaņģēlija mācību visā tās integritātē, neko neatņemot un neko nepieliekot tai klāt, un būt līdzās tiem, kuri cieš.

J. Evertovskis / VR








All the contents on this site are copyrighted ©.