2015-07-13 14:31:00

Lai sirds nav daudzo pasaules apmānu verdzene!


Draugi un garīgā atpūta – šos divus tematus pāvests aplūkoja Paragvajas jauniešiem adresētajā uzrunā, kas tiem tika izsūtīta rakstiski. Savukārt, simtiem tūkstošu jauno cilvēku priekšā, kas piepildīja visu Paragvajas upes Kostanera pludmali, Francisks izvēlējās runāt bez iepriekš sastādīta teksta. Viņš norādīja uz trim apvāršņiem. Tie ir brīva sirds, kas nepadodas pasaules apmāniem, solidaritāte ar brāļiem un Jēzū salikta cerība.

Runājot par sirds brīvību, pāvests uzsvēra, ka brīvība ir Dieva dāvana. Taču tā ir jāprot saņemt un sirds ir jāatbrīvo no daudzām saitēm, tādām ka izmantošana, iztikas līdzekļu trūkums, atkarība no narkotikām, no skumjām. To pateicis, Svētais tēvs aicināja kopā lūgties: „Kungs Jēzu, dod man brīvu sirdi, lai tā nav daudzo pasaules apmānu verdzene. Lai tā nav ērtību un pievilšanas verdzene. Lai tā nav „skaistās dzīves” verdzene. Lai tā nav netikumu verdzene. Lai tā nav viltotas brīvības verdzene, kas vēlas darīt to, kas man katrreiz iepatīkas!”

Runājot par solidaritāti starp brāļiem, pāvests pievērsās Lizas, meitenes, kas sniedza liecību, vēsturei. Viņa kopj smagi slimās māti un vecomāti. Jauniete pastāstīja, ka sākumā viņa bijusi ļoti nesagatavota, bet vēlāk, pateicoties draugu solidaritātei, rada spēku iet uz priekšu. Pāvests sacīja, ka Lizas pieredze māca, ka nedrīkstam būt kā Poncijs Pilāts. Liza varēja uzticēt slimās sievietes aprūpes namam, un bez rūpēm dzīvot savu jauno dzīvi. Taču ar mīlestību viņa izpilda ceturto bausli – tev būs savu tēvu un māti godāt! „Tā ir augsta solidaritātes pakāpe, augsta mīlestības pakāpe,” teica Francisks.

Trešais pāvesta norādītais apvārsnis – Jēzū salikta cerība. Šeit Svētais tēvs izcēla cita jaunieša – Manuela liecību. Puisis pirms tam stāstīja par savu smago bērnību, kas bija pilna vardarbības un izmantošanas.  Tās viņu noveda līdz atkarībai no narkotikām. Taču Manuelu izglāba tikšanās ar Jēzu.

Pāvests atzīmēja, ka izmisums daudzus jauniešus dzen pretim noziedzībai. Francisks aicināja šiem jauniešiem apliecināt, ka esam tiem tuvi un ka vēlamies viņiem palīdzēt ar mīlestību. Svētais tēvs visus rosināja lūgties: „Jēzu, lūdzu Tevi par puišiem un meitenēm, kuri nezina, ka Tu esi viņu spēks, par tiem, kuriem ir bail dzīvot, bail būt laimīgiem, bail sapņot. Jēzu, iemāci mūs sapņot – sapņot lielas lietas, skaistas lietas, lietas, kas var šķist ikdienišķas, bet kuras spēj paplašināt sirdi. Kungs Jēzu, dāvā mums spēku, dāvā brīvu sirdi, dāvā cerību, dāvā mīlestību un māci kalpot!”  

 Savukārt, jauniešiem iesniegtajā tekstā pāvests pasvītro, ka viena no vislielākajām dāvanām, kas cilvēkam var piederēt un ko viņš var dāvāt citiem, ir draudzība. Kamēr sātana stratēģija ir solīt daudz, bet nedot neko, Jēzus mums rāda citu ceļu. Viņš mums rāda ceļu, kas ir dzīvība un patiesība. Francisks atzīmēja, ka patiesā laime, kas piepilda sirdi, nav rodama dārgās drēbēs, ko ģērbjam mugurā, kurpēs, ko aujam kājās, pazīstama zīmola etiķetē. Patiesā laime ir būt iejūtīgiem, iemācīties raudāt ar tiem, kas raud, būt tuviem tiem, kas ir noskumuši, pasniegt roku, dāvāt apskāvienu. „Laimīgi ir tie, kas prot iejusties citu ādā, kas spēj apskaut un piedot,” sacīja pāvests Paragvajas jauniešiem.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.