Santakrusa: pāvests tiekas ar priesteriem un konsekrētajām personām

Ceturtdienas pēcpusdienā pāvests ieradās saleziāņu vadītajā sporta skolā, kur tikās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem. Pārpildītajā zālē valdīja priecīga atmosfēra, skanēja dziesmas un aplausi, kas pāvesta ierašanas brīdī kļuva par ovācijām. Francisku apsveica bīskaps Roberto Bordi, sakot, ka Bolīvijā dzīvo daudz nabadzīgu, bet ticībā bagātu cilvēku. Taču ir arī daudz bagātu cilvēku, kuri cieš no garīgās nabadzības. Visiem šiem cilvēkiem kalpo priesteri un reliģisko institūtu locekļi. Tikšanās laikā liecības sniedza priesteris Krispins Borda, izglītības jomā strādājošā klostermāsa Gabriela Durana un kalnrūpniecībā nodarbināto ģimenē dzimušais seminārists Damians Ramozs, kuram vecāku ticība un lūgšanas piemērs palīdzēja atklāt savu aicinājumu.

Savā uzrunā Francisks skaidroja evaņģēlija fragmentu par aklā Bartimeja izdziedināšanu. Pāvests uzsvēra, ka šis nelaimīgais viens pats sēdēja ceļamalā, bet, kad saprata, ka iet garām Jēzus, sāka skaļā balsī saukt. Vēlējās, lai viņu kāds ievēro. Kopā ar Jēzu bija apustuļi, mācekļi, sievietes un daudz ļaužu. Šodien varam teikt, ka kopā ar Jēzu bija bīskapi, priesteri, konsekretās personas un pastorālajā darbā iesaistītie laji, sacīja Francisks.

Turpinot uzrunu, pāvests skaidroja Bartimeja izdziedināšanas divus aspektus. No vienas puses dzirdam kliedzienu, nelaimīga cilvēka saucienu pēc palīdzības, bet no otras puses redzam mācekļu dažādo reakciju. „Padomāsim par bīskapu, priesteru, konsekrēto personu un semināristu reakciju uz saucieniem, ko viņi dzird vai arī nedzird. Kā mēs reaģējam uz ceļmalā sēdoša, neviena neievērota cilvēka ciešanām? – jautāja pāvests. – Vienaldzīgi paejam garām, liekam apklust vai uzmundrinām un palīdzam viņam piecelties?

Svētais tēvs atzina, ka pastāv kardinājums pierast pie ciešanām, pierast pie netaisnības, jo tāda ir pasaule, tādi ir cilvēki. Bet es savā konsekrētajā dzīvē esmu kopā Dievu, esmu Viņa izvēlēts. Jā, mums apkārt ir daudz slimu, nabadzīgu, cietošu cilvēku, un tas šķiet tik naturāli, ka vairs nepievēršam uzmanību viņu saucieniem pēc palīdzības. Pierodam un sev sakām: tā vienmēr ir bijis, mani tas neaizkustina. Tā ir nocietinātas un aizslēgtas sirds balss, kas zaudējusi spēju just un priecāties. Vai laika gaitā arī mēs neesam pieraduši paiet garām un nepievērst uzmanību citu ciešanām. Vai arī mēs kādam liekam apklust, lai netraucē. Nereti sastopamies ar tādiem Baznīcas ganiem, kuri Dieva tautu nepārtraukti norāj, uzkliedz, pavēl klusēt. Tā ir izolētas sirdsapziņas cilvēku drāma. „Tādi klausās, bet nedzird, sprediķo, skatās, bet neredz. Tieksme izcelties ir nobloķējusi viņu sirdis. Tieksme atzīt sevi, ka nav tāds kā citi, tos ir attālinājusi ne tikai no cilvēku saucieniem, viņu asarām, bet arī no iemesliem priecāties. Raudāt kopā noskumušajiem un priecāties kopā ar priecīgajiem – tāds ir priestera un Dievam veltītās personas sirds noslēpums, sacīja pāvests.

S. Krivteža / VR