Pāvests Ekvadorā: Dzīvot vienotībā, lai pasaule ticētu!

„Dieva vārds mūs aicina dzīvot vienotībā, lai pasaule ticētu,” ar šādiem vārdiem pāvests iesāka Svēto Misi, ko viņš svinēja Tautu evaņģelizācijas nodomā. Ainaviskajā Bisentenario parkā, no kura paveras skaists skats uz Kito pilsētu un apkārtesošo kalnu virsotnēm, pulcējās ap pusotra miljona cilvēku. Francisks pievērsa uzmanību parka nosaukumam, kurš atgādina par 200 gadiem, kas apritējuši pēc spāniski runājošās Amerikas brīvības sauciena. Svētais tēvs izteica vēlēšanos, lai šodien šis sauciens skanētu skaistā evaņģelizācijas izaicinājuma ietvaros, jo tie, kas ļauj atpestīt sevi Jēzum, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, no iekšējā tukšuma, no izolācijas.

„Tēvs, lai viņi būtu viens,” šādu vēlēšanos, raugoties uz debesīm, izteica Jēzus. Karu un vardarbības plosītajā pasaulē būtu kļūdaini uzskatīt, ka šķelšanās un ienaids attiecas tikai uz dažām zemēm un sociālajām grupām. Pāvests teica, ka patiesībā tā ir individuālisma manifestācija, kas cilvēkus šķir citu no cita un nostāda vienu pret otru. Tas ir grēka auglis, kura sekas ir pārņēmušas sabiedrību un visu radīto. Jēzus mūs sūta tieši šādā pasaulē un mūsu atbilde ir nevis izlikties, ka neko nespējam, izlikties, ka mums pietrūkst līdzekļu, vai, ka realitāte ir pārāka par mūsu spēkiem.

Ekvadoras zemes viesis teica, ka brīvības saucienam, kas šeit atskanēja nedaudz vairāk par 200 gadiem, netrūka ne pārliecības, ne spēka, bet, kā rāda vēsture, šis sauciens kļuva izšķirošs tikai tad, kad pie malas tika nobīdīti personālismi, tiekšanās pēc savas autoritātes.

„Evaņģelizācija var kalpot par alku, sapņu un pat zināmu utopiju virzošo spēku,” teica pāvests. Viņš norādīja, ka tiekšanās pēc vienotības prasa prieku evaņģelizēt, pārliecību, ka mums pieder milzīga bagātība, ko, komunicējot, varam nodot citiem. Tāpēc ir nepieciešams, lai visos līmeņos tiktu aptverti visi cilvēki un neviens netiktu izslēgts. Lai tiktu pārvarēti egoismi, veicināta komunikācija, dialogs un sadarbība. „Nav iedomājams, ka vienotību varēs panākt, ja garīgais pasaulīgums mums liks palikt karastāvoklī citam ar citu, meklējot varu, prestižu, baudas, vai ekonomisko drošību,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka evaņģelizācija nenozīmē veikt prozelītismu, bet ar savu liecību pievilkt tālos, pazemīgi tuvināties tiem, kas jūtas tālu no Dieva un Baznīcas, tiem, kam ir bail un kuri ir vienaldzīgi.

Francisks norādīja, ka evaņģelizētāja garīgā dzīve izriet no Jēzus „uzupurēšanās, lai mēs tiktu svētīti patiesībā” (sal. Jņ. 17,19), ko nedrīkst sajaukt ar dažādām reliģiskajām kustībām, kuras piedāvā zināmu atvieglinājumu. Jēzus sevi uzupurē, lai rosinātu tikšanos ar Viņu, kas, savukārt, palīdz tikties ar citiem un ar evaņģēlisko dedzību darboties pasaulē.

Svētais tēvs atgādināja, ka bezgalīgā dažādības bagātība, daudzveidība, kas sasniedz vienotību ikreiz, kad atceramies Lielo Ceturtdienu, mūs attālina no kārdinājuma sekot diktatūrām, ideoloģijām, vai sektantismam. Jēzus lūdzas, lai mēs veidotu daļu no lielās ģimenes, kurā Dievs ir mūsu Tēvs un mēs visi esam brāļi.

Homīlijas noslēgumā pāvests teica, ka būtu tik skaisti, ka visi cilvēki varētu apbrīnot, kā mēs rūpējamies cits par citu, kā sniedzam mierinājumu cits citam, un kā cits citu pavadām. Sevis dāvāšana ir tā, kas nostabilizē attiecības starp personām, kas rodas nevis no „lietu” došanas, bet no sevis dāvāšanas. Dāvājot sevi citiem, cilvēks no jauna satiek pats sevi, satiek savu patieso Dieva bērna identitāti.

I. Šteinerte/VR