Pāvesta lūgšanu nodomi jūlijā

Universālais pāvesta lūgšanu nodoms pauž rūpes par politisko eliti: Lai politiskā atbildība visos līmeņos tiek īstenota kā tuvākmīlestības kalpojums.

Šajā sakarā savā apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium” pāvests Francisks raksta: „Es lūdzu Dievu, lai būtu vairāk politiķu, kas būtu spējīgi uz patiesu dialogu ar mērķi efektīvi dziedināt šīs pasaules slimību dziļākās saknes, ne tikai to ārējās izpausmes! Politika, kaut arī tik ļoti nomelnota, tomēr ir cēls aicinājums, tā ir viena no visvērtīgākajām žēlsirdības formām, jo tā meklē kopējo labumu. Mums jāpārliecina sevi, ka mīlestība ir princips ne tikai mikroattiecībās - draudzībā, ģimenē un nelielos pulciņos -, bet arī makroattiecībās – sabiedriskos, ekonomiskos un politiskos kopsakaros. Es lūdzu Kungam dāvāt mums politiķus, kam sabiedrība, tauta, nabagu dzīve patiešām būtu sirdslieta! Ir vitāli svarīgi, lai valdības aprindas un finansiālā vara paceltu acis un paplašinātu savu apvārsni, lai gādātu par to, ka visiem cilvēkiem būtu pieejams cienīgs darbs, izglītība un veselības aprūpe. Kāpēc gan negriezties pie Dieva, lai Viņš iedvesmotu šādus viņu plānus? Esmu pārliecināts, ka atvērtība transcendentajam var veidot jaunu politisko un ekonomisko mentalitāti, kas palīdzētu nojaukt sienu, kas atdala ekonomiku no kopējā sociālā labuma” (205).

Sakarā ar gaidāmo pāvesta ceļojumu uz Ekvadoru, Bolīviju un Paragvaju, evaņģelizācijas nodoms šoreiz ir veltīts Latīņamerikas kristiešiem: Lai, spītējot sociālajai nevienlīdzībai, Latīņamerikas kristieši spēj apliecināt savu mīlestību, rūpējoties par nabagiem un veidojot arvien brālīgāku sabiedrību.

Sava ceļojuma pa Brazīliju laikā, 2013. gada 25. jūlijā Francisks apmeklēja vienu no Riodežaneiro perifērijas graustu rajoniem. No turienes viņš vērsās ar aicinājumu pie tiem, kuru rokās ir vara un resursi, kā arī pie visiem labas gribas cilvēkiem nenogurstoši strādāt pie tā, lai pasaule kļūtu taisnīgāka un solidārāka. Redzot, ka pasaulē vēl valda nevienlīdzība, neviens nevar palikt nejūtīgs – viņš uzsvēra. Katram ir jādara viss iespējamais, lai pieliktu punktu daudzajām sociālajām nevienlīdzībām. Sabiedrībā jāvalda nevis egoisma kultūrai, bet solidaritātes kultūrai. Veidot solidaritātes kultūru nozīmē saskatīt otrā cilvēkā nevis konkurentu vai uzlūkot viņu kā numuru, bet gan brāli. Mēs visi esam brāļi. Tikai solidaritātes kultūra ir patiesi konstruktīva, un tikai pateicoties tās veicināšanai, pasaule kļūs labāka. Pāvests atgādināja, ka jau savā sirdī mēs nedrīkstam nevienu atraidīt vai atgrūst. Mēs paši kļūstam bagātāki tad, kad dalāmies ar citiem. Viss, kas tiek dalīts, pavairojas. Sabiedrības lieluma mēraukla ir tās attieksme pret trūkumcietējiem.

J. Evertovskis / VR