Kito un Gvajakila – pilsētas Ekvadorā, kurās gaida pāvestu

No 5. līdz 13. jūlijam pāvests Francisks apmeklēs trīs zemes Latīņamerikā. Vispirms viņš ieradīsies Ekvadorā, tad Bolīvijā un Paragvajā. Aplūkosim pilsētas, kurās sava ceļojuma laikā viesosies universālās Baznīcas gans. Vispirms viņš dosies uz Kito – Ekvadoras galvaspilsētu. Iedzīvotāju skaita ziņā tā ir otrā vietā aiz Gvajakilas. Kito atrodas Andu kalnu grēdā, Pičinčas vulkāna pakājē 4794 metru augstumā un ir visaugstākā galvaspilsēta pasaulē.

Savu nosaukumu Kito aizguvusi no senas cilts. 1430. gadā inki to padarīja par savu otro nozīmīgāko pilsētu aiz Kusko. Abas pilsētas vienoja 2000 kilometru garš ceļš. Spāņu konkistadoru ierašanās laikā 1533. gadā inku vadonis Ruminahvejs Kito nodedzināja līdz pat pamatiem, lai iekarotāju rokās nenonāktu savāktās dārgmantas. Gadu vēlāk konkistadors Benalkazars to atjaunoja un šeit sāka ierasties daudzas reliģiskās kongregācijas, veicinot arī ievērojamu kultūras un reliģisko uzplaukumu.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, 1822. gadā Kito pārņēma neatkarības armija, ko vadīja Antonio Hozē de Sukrs. Līdz ar neatkarību no Spānijas, Kito kopā ar Kolumbiju un Venecuēlu kļuva par vienu no trim Lielās Kolumbijas politiskajiem centriem. Pēc Lielās Kolumbijas iziršanas 1830. gadā dzima jaunā Ekvadoras Republika un Kito kļuva tās galvaspilsēta.

Kito ir īpatnēja ģeogrāfiskā uzbūve, jo tā plešas 50 kilometrus virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, un tikai 8 kilometrus no austrumiem un rietumiem. Mājas šeit ir būvētas spāņu un moresko stilā. Neraugoties uz zemestrīcēm, pēdējā no kurām notika 1917. gadā, Kito ir vislabāk saglabājies vēsturiskais centrs visā Latīņamerikā. Kopā ar Polijas pilsētu Krakovu tā ir pirmā no pasaules pilsētām, kas 1978. gadā tika iekļauta UNESCO cilvēces mantojumā. Šeit atrodas visbagātīgākā Latīņamerikas koloniālā laikmeta mākslas krātuve. Vecpilsētā ir skatāmas ap 40 baznīcas un kapelas, desmitiem klosteru, 12 kapitula zāļu, 12 muzeju, 17 laukumu un neskaitāmu pagalmu ar lielu vēsturisku un māksliniecisku vērtību.

Pilsētas centrā atrodas El Panesiļjo uzkalns, no kura visapkārt paveras brīnišķīga panorāma. Tā galotnē 1976. gadā ir uzstādīta Dievmātes statuja, ko veidojis spāņu tēlnieks Agustins de la Herrans Matorrass.

Kito arhidiecēze dibināta 1546. gada 8. janvārī. Tā aizņem 9494 kvadrātkilometrus lielu platību, kurā saskaņā ar nesen reģistrētajiem datiem, dzīvo 2 miljoni 682 tūkstoši 221 iedzīvotājs. 2 miljoni 360 tūkstoši 354 no tiem ir katoļi. Arhidiecēzē strādā 196 diecezālie un 353 reliģiskie priesteri. Pavisam šeit ir 636 reliģiskie un 877 reliģiskās. Filozofijas-teoloģijas kursā mācās 53 semināristi. Arhidiecēzi vada kapucīnu tēvs Fausto Gabriels Travezs Travezs.

Otra pilsēta, ko Ekvadorā apmeklēs pāvests, ir Gvajakila. Šeit dzīvo 3 miljoni 628 tūkstoši 534 iedzīvotāji. Pateicoties atrašanās vietai Klusā okeāna krastā, Gvajakila ir lielākais tirdznieciskais centrs Ekvadorā. Saskaņā ar tradīciju, pilsētas nosaukums ir izveidots no iezemiešu varoņa Gvajas un viņa sievas Kilas vārdiem, un ir kļuvis par indiāņu pretošanās pret spāņu iekarotājiem simbolu. Pilsēta trīs reizes ir izpostīta ugunsgrēkos un celta no jauna, pēdējoreiz 1547. gadā. Tā ir pirmā Ekvadoras pilsēta, kas pasludināja savu neatkarību no Spānijas.

Gvajakilā atrodas viena no visnozīmīgākajām Latīņamerikas ostām. Pilsēta ir arī tūristu mērķis. No šejienes izlido lidmašīnas uz skaistajām Galapagu salām. Gvajakila ir arī diecēzes centrs. Tās bīskaps ir Antonio Arregvi Jarza.

I. Šteinerte/VR