2015-06-26 15:15:00

Sniegt roku tiem, kurus sabiedrība cenšas atstumt


 „Kristiešiem ir jātuvojas un jāsniedz roka tiem, kurus sabiedrība cenšas atstumt,” aicināja pāvests piektdienas rīta Svētajā Misē. Pirmais, kurš nebaidījās nosmērēties, un nāca klāt atstumtajiem, bija Jēzus. Viņš pieskārās spitālīgajiem, tos dziedinādams. Tādējādi Baznīca ir saņēmusi mācību, ka nav iespējama kopiena bez tuvošanās. Francisks homīlijā balstījās uz šīsdienas Evaņģēlija lasījumu par lepras slimnieku, kurš uzdrošinājās krist Jēzus priekšā un lūgt, lai Viņš to šķīstī. Un Jēzus tam pieskārās un spitālīgais atveseļojās.

Pāvests vērsa uzmanību uz to, ka šis brīnums notika likuma zinātāju acu priekšā, kuri spitālīgos uzskatīja par nešķīstiem.  Spitālība nozīmēja nolādētību uz visu mūžu un atveseļot spitālīgo bija tikpat neiespējami kā piecelt mironi. Tāpēc lepras skartie tika atstumti. Savukārt, Jēzus vienam no tiem sniedza roku, līdz ar to pierādīdams vārda „tuvība” fundamentālo vērtību.

„Nav iespējams veidot kopienu bez tuvības. Nav iespējams celt mieru bez tuvības. Nav iespējams darīt labu bez tuvošanās. Jēzus varēja teikt: „Topi dziedināts!” Taču nē: Viņš tam pietuvojās un pieskārās. Vēl jo vairāk – brīdī, kad Jēzus pieskārās nešķīstajam, Viņš pats nosmērējās. Un tas ir Jēzus noslēpums: Viņš uzņemas uz sevis mūsu netīrumus, mūsu nešķīstību.”

Evaņģēlija fragmentā lasām arī par Jēzus aicinājumu izdziedinātajam no lepras: „Pielūko, ka nevienam neko nestāsti, bet ej un parādies priesterim, un upurē dāvanu, ko Mozus ir pavēlējis viņiem par liecību”. Pāvests paskaidroja, ka Jēzum ir svarīga ne tikai tuvība, bet arī iekļaušana kopienā:

„Daudzreiz domāju, ka ir ļoti grūti, taču nav neiespējami, darīt labu, nesasmērējot rokas. Bet Jēzus sasmērējās. Tuvība. Un tad arī kaut kas vairāk. Kad lepras slimnieks bija izdziedināts, Viņš teica: „Ej pie priesteriem un dari to, kas ir jādara.” To, kurš bija izstumts no sociālās dzīves, Jēzus atkal iekļauj tajā: Viņš iekļauj Baznīcā, iekļauj sabiedrībā... „Ej, lai visas lietas notiek tā, kā tām ir jābūt!” Jēzus nekad nevienu neatstumj, nekad! Viņš marģinalizē pats sevi, lai ar savu dzīvi iekļautu atstumtos, lai iekļautu mūs, grēciniekus, marģinalizētos.”

Pāvests izcēla apbrīnu, ko Jēzus izraisīja ar saviem apgalvojumiem un saviem žestiem. „Cik ļaužu,” komentēja Francisks, „sekoja Jēzum tai brīdī” un „cik ļaužu seko Viņam vēsturē, jo ir izbrīnīti par to, kā Viņš runā”:

„Cik daudzi noraugās no tālienes un nesaprot, viņiem neinteresē... Cik daudzi raugās no tālienes, ar ļaunumu sirdī, lai Jēzu pakļautu pārbaudījumiem, lai Viņu kritizētu, lai notiesātu... Un cik daudzi raugās no tālienes, jo viņiem nav drosmes, kas piemita Jēzum, tomēr viņi tik ļoti gribētu Viņam tuvināties! Un šai gadījumā, Jēzus pirmais pasniedza roku. Savā būtībā Viņš pasniedza roku visiem, kļūdams par vienu no mums, kļūdams tāds pats, kā mēs, taču bez grēka, tai pašā laikā nebaidoties no aptraipīšanās ar mūsu grēkiem. Un tā ir kristīgā tuvība”.

 „Skaists vārds – tuvība,” teica pāvests. Viņš aicināja izdarīt sirdsapziņas pārbaudi un pajautāt: „Vai es protu tuvoties?” „Vai man piemīt gara spēks, drosme pieskarties atstumtajiem?” Šis jautājums attiecas arī uz Baznīcu, uz draudzēm, kopienām, konsakrētajām personām, bīskapiem, priesteriem –  uz visiem.

I. Šteinerte/VR








All the contents on this site are copyrighted ©.