Kā pārdzīvot tuvinieku zaudējumu? Mīlestība ir stiprāka par nāvi

Būt atbildīgiem par apkārtējo vidi un iestāties bēgļu labā – ar šādiem diviem aicinājumiem pāvests vērsās pie pasaules sabiedrības trešdienas vispārējās audiences laikā. Katehēzes mācību Francisks veltīja ģimenes tematam. Šoreiz viņš pievērsās nāvei un sērām, kas neizbēgami skar katru ģimeni, atgādinot, ka mīlestība tomēr ir stiprāka par nāvi un mūsu dārgie tuvinieki atrodas Dieva gādīgajās un stiprajās rokās. Svētais tēvs arī parādīja, kāds ir tas ceļš, pa kuru mums jāiet, lai, sastopoties ar mīļu cilvēku nāvi, nezaudētu spēku un drosmi, un turpinātu iet uz priekšu. Audiencē piedalījās arī līdzšinējais Latvijas pilnvarotais vēstnieks pie Svētā Krēsla Einars Semanis, kurš ieradās Vatikānā atvadu vizītē.

„Kā jau zināt, rīt tiks publicēta enciklika, kas ir veltīta rūpēm par ‘kopējo namu’, proti, radību”, sacīja Francisks. „Šis mūsu ‘nams’ brūk un tas nodara skādi visiem, sevišķi, nabagiem. Tāpēc, ņemot par pamatu uzdevumu, ko Dievs kopš radīšanas uzticēja cilvēkam, tas ir, ‘kopt un sargāt’ ‘dārzu’, kurā Viņš to nolika (sal. Rad 2,15), es aicinu būt atbildīgiem. Aicinu visus ar atvērtu sirdi pieņemt šo dokumentu, kas ir Baznīcas sociālās mācības turpinājums”. Svētais tēvs arī atgādināja, ka sestdien tiks atzīmēta Pasaules Bēgļu diena, kas ir Apvienoto Nāciju iniciatīva. Šajā sakarā viņš aicināja visus ticīgos lūgties par tiem, kuri meklē patvērumu svešās zemēs, meklē mājas, kur varētu dzīvot drošībā, lai vienmēr tiktu respektēta šo brāļu un māsu personas cieņa. Viņš iedrošināja tos, kuri darbojas bēgļu labā, un novēlēja, lai starptautiskā kopiena rīkojas saskaņoti un efektīvi, lai novērstu piespiedu migrācijas cēloņus. Noslēgumā Francisks mudināja visus lūgt piedošanu par tām personām un institūcijām, kas aiztaisa durvis šo cilvēku priekšā, kuri meklē ģimeni, kuri meklē patvērumu.

Katehēzes mācībā pāvests pievērsās nāvei, kas skar visas ģimenes. Nāve ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Tomēr, kad aiziet kāds tuvs un mīļš cilvēks, to ir ļoti grūti pieņemt kā dabisku parādību. Īpaši grūti ir vecākiem pārdzīvot savu bērnu zaudējumu. Ja nomirst bērns, liekas, ka zeme atveras un aprij pagātni un nākotni. Svētais tēvs pastāstīja, ka bieži vien uz viņa celebrētajām Svētajām Misēm Vatikāna viesu namā ierodas vecāki ar dēla vai meitas fotogrāfiju un saka: „Bērns aizgāja no šīs pasaules”. Atvases nāve sagādā vecākiem lielas ciešanas. Kaut ko līdzīgu piedzīvo arī bērns, kad nomirst tētis vai mamma, vai abi vecāki. „Kur ir tētis? Kur ir mamma?”, jautā bērns. „Viņi ir debesīs.” „Bet kāpēc es viņus neredzu?” Bērns pārdzīvo, viņš cieš. Pāvests atzina, ka šajos gadījumos nāve ir kā tumšs atvars, kas paveras ģimenes dzīvē, un ko nespējam izskaidrot. Dažreiz tiek pārmests pat Dievam: „Kāpēc tu man atņēmi dēlu? Kāpēc man atņēmi meitu? Kāpēc tā izdarīji?” Tomēr fiziskajai nāvei ir arī „līdzdalībnieki”, kas ir vēl sliktāki – skaidroja Francisks. Šie „līdzdalībnieki” ir naids, nenovīdība, augstprātība, alkatība – vārdu sakot, tas ir grēks, kas „strādā” nāves „labā” un padara to vēl sāpīgāku un netaisnīgāku.

Turpinājumā pāvests uzsvēra, ka nāvei tomēr nepieder pēdējais vārds. To ar saviem darbiem apliecina daudzas ģimenes un tas ir īsts ticības akts. Katrreiz, kad ģimene arī vislielākajās sērās atrod spēku saglabāt ticību un mīlestību, kas mūs vieno ar tiem, kurus mēs mīlam, tā jau līdz ar to pašu brīdi neļauj nāvei pār visu pārņemt savu varu. Nāves tumsai jāstājas pretī ar vēl jo intensīvāku mīlestības darbu. Ticībā mēs varam cits citu mierināt, zinot, ka Kungs ir uzvarējis nāvi reizi pār visām reizēm. Mūsu mīļie nav pazuduši nebūtības tumsā. Cerība sniedz mums drošu pārliecību, ka viņi atrodas Dieva labajās un stiprajās rokās. Mīlestība ir stiprāka par nāvi – uzsvēra pāvests. Tāpēc ceļš, pa kuru esam aicināti iet, ir sekojošs: Izplatīt mīlestību un to stiprināt, jo tad mīlestība ļaus mums nodzīvot līdz dienai, kad tiks noslaucīta ikviena asara, kad nebūs vairs ne nāves, ne sēru, ne vaimanu (sal. Atkl 21,4). Vienīgais spēks ir meklējams ticībā un paļāvībā uz Kristu, kurš uzvarēja nāvi un augšāmcēlās no miroņiem. Cerība ļauj mums saskatīt, ka nāve ir pāreja no dzīves šajā pasaulē uz mūžīgo dzīvi Dieva valstībā. Ja balstīsimies ticībā, tad piedzīvotās sēras stiprinās mūsu ģimeniskās saites, kļūsim atvērtāki citu ģimeņu sāpēm un būsim brālīgāki ar ģimenēm, kurās piedzimst un atdzimst cerība.

Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus piecēla no miroņiem kādu jaunekli, kurš mātei atraitnei bija vienīgais dēls (sal. Lk 7,11-15). Te parādās Jēzus līdzjūtība, kā arī vara pār nāvi. Tai pašā fragmentā ir teikts, ka Jēzus šo dēlu atdeva mātei. Noslēgumā pāvests atgādināja, ka cerība mūs nekad nepieviļ. Pienāks brīdis, kad satiksimies ar saviem dārgajiem tuviniekiem pie Dieva debesu valstībā. „Un Jēzus to atdeva savai mātei”. Tā Kungs darīs ar visiem mūsu mīļajiem – piebilda Svētais tēvs.

J. Evertovskis / VR