Sargāsim sirdi no pagānu trokšņa!

„Sargāsim sirdi no pagānu trokšņa,” aicināja pāvests pirmdienas rīta Svētajā Misē. Viņš norādīja, ka pastāv „labvēlīgs brīdis”, lai pieņemtu Dieva žēlastības beznosacījumu dāvanu, un šis brīdis ir „tagad”. Svētais tēvs teica, ka kristietim ir jāapzinās un tātad, jāsagatavo sirds, lai šo dāvanu pieņemtu. Viņa sirdij ir jābūt brīvai no „pasaulīgā trokšņa”, kas nav nekas cits, kā „sātana troksnis”.

Francisks homīlijā iedvesmojās no abiem šīsdienas Svēto Rakstu lasījumiem. No svētā Pāvila viņš aizguva aicinājumu „nesaņemt Dieva žēlastību veltīgi”. Šī žēlastība izpaužas „tagad”. Pāvests teica, ka tas nozīmē, ka „Kungs žēlastību dod mums katru brīdi”, žēlastību, kas ir par velti. Apustuļa Pāvila vārdiem runājot, Francisks aicināja to pieņemt, „nevienam nedodot nekādu ieļaunojumu”:

„Tas ir kristieša, kurš sevi sauc par kristieti, apmeklē arī baznīcu, svētdienu Svētās Mises, bet dzīvo kā nekristietis, dzīvo kā pasaulīgais un pagāns, skandāls. Kad cilvēks ir šāds, tad viņš ir skandalozs. Cik daudzreiz esam dzirdējuši mūsu kvartālos, veikalos: „skat, viņš, vai viņa katru svētdienu iet uz Misi, bet vēlāk dara to un to, un to... Un cilvēki ir skandalizēti. Tas ir tas, ko saka Pāvils: „nesaņemt žēlastību veltīgi.” Kā mums to saņemt? Vispirms jau ir „labvēlīgs brīdis”, viņš saka. Mums ir jābūt uzmanīgiem, lai saprastu Dieva laiku, kad Dievs iet cauri mūsu sirdij.”

Pāvests paskaidroja, ka šīs uzmanības slieksni kristietis sasniedz tad, kad viņš ir gatavs „sargāt sirdi”, attālinādams no tās katru troksni, kas nenāk no Kunga, attālinādams lietas, kas mums atņem mieru:

„Būt brīvam no pasaulīgām lietām, ar pazemīgu sirdi, lēnprātīgu sirdi. Sirds ir jāsargā, lai tā būtu pazemīga un lēnprātīga, nevis karojoša. Nē! Tas ir troksnis: pasaulīgais troksnis, pagānu troksnis, vai sātana troksnis. Sirdij ir jābūt mierā. „Nevienam nedot nekādu ieļaunojumu, lai netiktu panicināta mūsu kalpošana,” saka Pāvils. Taču viņš runā arī par kristīgas liecības kalpošanu, lai netiktu kritizēts.”

Pāvests teica, ka sirds ir jāsargā, lai tā vienmēr piederētu Dievam, jeb, kā saka svētais Pāvils, tā ir jāsargā „spaidos, trūkumā un grūtībās, šaustīšanā, cietumos un nemieru laikā, rūpēs, nakts nomodos un gavēņos...”

„Kā sargāt sirdi no netīkamām lietām, lai pieņemtu dāvanu, ko Dievs dod par velti? Pāvils turpina: „šķīstībā un prātīgumā, augstsirdībā un laipnībā, Svētajā Garā un neviltotā mīlestībā.” Ar pazemību, laipnību, pacietību, kas raugās tikai uz Dievu, un ar sirdi, kas atvērta Kungam, kurš iet garām”.

I. Šteinerte/VR