Neatstāsim ģimenes slimībā vienas!

Slimība ģimenē – šim tematam pāvests pievērsās savā katehēzes mācībā 10. jūnija vispārējās audiences laikā. Viņš norādīja, ka parasti ģimene ir vistuvākā „slimnīca” saslimušajiem. Nereti kāda ģimenes locekļa slimība ir liels pārbaudījums pārējiem, bet šādi pārdzīvojumi vairāk vieno ģimenes locekļus un padara ciešākas viņu saites. Mātes un tēvi dažreiz pavada naktis nomodā pie slimā bērna gultas un tad, otrā rītā, ir spiesti doties uz darbu. Tā ir varonība! – atzina Svētais tēvs. Viņš atgādināja, ka Jēzus savā mīlestībā darīja visu, lai cilvēks būtu vesels, un Baznīca ir aicināta sekot Viņa pēdās.

Kad saslimst kāds ģimenes loceklis, tas mums sagādā lielākas ciešanas nekā mūsu pašu slimība. Bieži vien mātei vai tēvam ir daudz smagāk pārdzīvot dēla vai meitas slimību nekā savējo. Francisks norādīja, ka šo mūsu ciešanu par tuvinieka sāpēm iemesls ir mīlestība. Vecāki cieš, jo mīl savus bērnus. Tāpēc ģimene kļūst par vistuvāko „slimnīcu”. Daudzviet pasaulē joprojām slimnīca ir nedaudzo cilvēku privilēģija. Pirmie un nereti vienīgie slimnieka aprūpētāji ir viņa paša ģimenes locekļi. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus tikās ar slimajiem un viņus dziedināja. Viņš cīnījās ar slimībām. Viņš atnāca, lai cilvēku dziedinātu no ikviena ļaunuma – no gara un miesas ļaunuma. „Bet pie Viņa, vakaram iestājoties, kad saule bija norietējusi, atnesa visus slimniekus un ļaunā gara apsēstos” (Mk 1,29). „Ja domāju par mūsdienu lielpilsētām”, turpināja pāvests, „tad man rodas jautājums, kur ir tās durvis, kuru priekšā atvest slimniekus cerībā saņemt dziedināšanu. Jēzus nekad neliedza viņiem aprūpi”. Viņa mācekļi ir aicināti darīt tāpat kā darīja Viņš. Baznīcas uzdevums ir palīdzēt slimajiem, bet nevis nosist laiku tukšā pļāpāšanā. Tās uzdevums ir vienmēr palīdzēt, mierināt, atvieglot ciešanas, būt līdzās slimajiem! Bez tam, Baznīca aicina lūgties par ciešanu skartajiem cilvēkiem. Lai nekad nepārstājam lūgties par slimajiem! – mudināja Svētais tēvs. Turklāt to jādara ar ticību.

Pāvests atzina, ka slimība parasti stiprina ģimeniskās saites. Viņš atgādināja, ka ir svarīgi audzināt bērnus no mazotnes tā, lai viņi prastu būt līdzjūtīgi slimajiem un nebūtu nejūtīgi pret tiem, kas cieš. Cik gan bieži mēs redzam, ka darbā ierodas vīrietis vai sieviete sagurušā izskatā, un kad tiek jautāts, kas noticis, tad saņemam atbildi: „Es gulēju tikai divas stundas, jo mājās uz maiņām pavadām laiku pie bērna, slimnieka, vectēva vai vecmātes”. Tad diena turpinās darbā. Tas ir varonīgi! Tā ir ģimeņu varonība, slēptā varonība, kas tiek izdzīvota ar mīlestību un drosmi, kad mājās kāds ir slims – sacīja Francisks. Mums dārgo cilvēku ciešanas un slimības nereti kļūst mums par dzīves skolu. Svarīgi, lai mēs būtu līdzās slimajiem cilvēkiem gan ar savām lūgšanām, gan arī ar mīlošo un gādības pilno klātbūtni. Šis atbalsts, ko sniedzam cits citam un ko ģimenes sniedz viena otrai, ir īsta dārgmanta. Tie ir paša Dieva glāsti – piebilda pāvests.

J. Evertovskis / VR