Kristietis – Dieva žēlsirdības liecinieks

Ko nozīmē evaņģelizēt mūsdienu cilvēkus, kuri patēriņa sabiedrības radītajās eksistences perifērijās gaida kristiešu solidaritāti un slāpst pēc brīvības? Pie šī jautājuma kārtējo reizi atgriezās pāvests, piektdien uzrunājot Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas padomes rīkotās tikšanās dalībniekus. Evaņģēlijs ir Dieva mīlestības vēsts – uzsvēra Francisks. Dievs mūs visus aicina piedalīties Viņa Dēla, Jēzus Kristus, dzīvē. Iepriekšējās dienās Romā notikošās tikšanās laikā tika aplūkota saikne starp evaņģelizāciju un katehēzi. Pieņemot audiencē saieta dalībniekus, pāvests atgādināja, ka Baznīcai, veicot evaņģelizācijas darbu šajos lielo pārmaiņu laikos, jāatklāj cilvēkiem žēlsirdības dāvana.

Tieši šīs pārmaiņas ir vērtīga izdevība izmantot laika zīmes, ko Kungs piedāvā Baznīcai, lai tā nestu mūsdienu cilvēkiem Jēzus Kristus vēsti. Misija vienmēr paliek tā pati. Misija nemainās, bet mainās sludināšanas izteiksmes veids. Šajā laukā vajadzīga atjaunotne, ko jāpanāk ar lielu pastorālo gudrību. Atjaunotne ir svarīga gan tādēļ, lai mūsu laika biedri mūs saprastu, gan arī tādēļ, lai katoliskā Tradīcija varētu uzrunāt mūsdienu pasaules kultūras un palīdzēt tām pieņemt nemainīgo Kristus vēsti.

Francisks atgādināja, ka nevajag baidīties no lielajiem izaicinājumiem. Tieši pretēji, tikai pieņemot tos, spēsim sniegt atbilstošas, Evaņģēlija gaismā sagatavotas, atbildes. Tas ir tas, ko cilvēki sagaida no Baznīcas. Viņi gaida, lai Baznīca būtu tiem līdzās ar savu autentisko ticības liecību. Daudzi jo daudzi, sevišķi, nabagi, arī nabagi ticībā, slāpst pēc Evaņģēlija, kas atbrīvo. Tie gaida mūsu tuvumu un solidaritāti. Svarīgi apzināties, ka Dievs Tēvs ir žēlsirdīgā Mīlestība un pašiem kļūt par pestīšanas instrumentiem savu brāļu labā! Lūk, tā ir jaunā evaņģelizācija – uzsvēra pāvests.

Svētais tēvs piebilda, ka šī apziņa ir iesēta katra kristieša sirdī jau kopš Kristības saņemšanas, bet to ir jāizkopj, nemitīgi jādzīvina un jāpadziļina, lai nestu daudz augļu. Šajā sakarā atklājas katehēzes lielā nozīme. Tā ir kā telpa, kurā kristiešu dzīve nobriest, piedzīvojot Dieva žēlsirdību – norādīja Francisks. Te nav runa par kaut kādu abstraktu žēlsirdības ideju, bet konkrētu pieredzi, kur apzināmies savu vājumu un reizē spēku, kas nāk no augšienes. Kunga palīdzība, ko piesaucam, ir jau pirmais Dieva žēlsirdības solis mums pretī. Viņš nāk, lai mūs glābtu, lai mūs izvilktu ārā no mūsu nožēlojamā stāvokļa. Viņa palīdzība izpaužas tanī, ka mums tiek dots apjaust Viņa klātbūtni un tuvumu. Pāvests atgādināja, ka evaņģelizācijas galvenais varonis ir Svētais Gars. Viņš palīdz Baznīcai aizvien labāk izprast Kristus patiesību. Viņš darbojas ticīgo sirdīs un tās pārveido, lai saņemtā piedošana pārvērstos mīlestības pieredzē pret brāļiem.

Noslēgumā Francisks atgādināja, ka jautājums par to, kā mēs veicam audzināšanu ticībā, nav retorisks, bet tas ir ļoti svarīgs. Atbilde prasa drosmi, radošumu un izlēmīgumu. Katehēze ir evaņģelizācijas procesa sastāvdaļa. Tai jāsniedzas tālāk par skolas vidi. Bērnus jau no mazotnes jāved uz tikšanos ar Kristu, kurš ir dzīvs un darbojas Baznīcā. Tikšanās ar Viņu izraisa cilvēkā vēlēšanos Viņu iepazīt aizvien labāk un sekot Viņam, kļūstot par Viņa mācekli. Tātad, jaunās evaņģelizācijas un katehēzes izaicinājums saistās ar sekojošu jautājumu: Kā satikt Kristu? Kāda ir vislabākā „vieta”, lai Viņu atrastu un Viņam sekotu?

J. Evertovskis / VR