Kādi ir Svētajam Krēslam rezervētie grēki?

Sestdien, 11. aprīlī, publicētajā bullā „Misericordiae Vultus”, ar kuru tika izsludināts Žēlsirdības jubilejas gads, pāvests paziņo, ka Lielajā gavēnī sūtīs Žēlsirdības misionārus, tas ir, dažiem priesteriem piešķirs varu piedot grēkus, kas ir rezervēti Svētajam Krēslam. Vispirms jāsaka, ka jēdziens „Svētajam Krēslam rezervētie grēki” ir atrodams jau 1917. gadā izdotajā Kanonisko Tiesību kodeksā. Runa ir par ļoti smagiem pārkāpumiem, kurus izdarot, cilvēks automātiski iekrīt ekskomunikācijā, proti, tiek izslēgts no Baznīcas kopības, un viņa atbrīvošana no šī soda ir rezervēta pāvestam. Kādi ir šie grēki? To uzskaitījumu atrodam 1983. gada Kanonisko Tiesību kodeksā.

Viens no šādiem grēkiem ir Vissvētākā Sakramenta profanācija jeb apgānīšana. „Tas, kas izmet vai svētzadzīgā nolūkā paņem vai patur konsekrētās zīmes, ar to pašu iekrīt likuma piespriestajā un Apustuliskajam Krēslam rezervētajā ekskomunikācijā”, lasām kodeksā (1367. kan.). Cits grēks ir fiziskā vardarbība pret Romas pāvestu (sal. 1370. kan.). Ekskomunikācija paredzēta arī priesterim, kurš dod absolūciju grēka pret sesto bausli līdzdalībniecei (vai līdzdalībniekam), tas ir, grēksūdzes sakramentā piedod grēkus personai, ar kuru viņam ir bijušas seksuālās attiecības (sal. 977. un 1378. kan.).

Viens no Svētajam Krēslam rezervētajiem grēkiem skar bīskapu, kurš „bez pāvesta mandāta” konsekrē kādu par bīskapu. Šajā gadījumā, gan tas, kurš konsekrē, gan arī tas, kurš tiek konsekrēts, automātiski iekrīt ekskomunikācijā (1382. kan.). No Baznīcas kopības sevi izslēdz arī priesteris, kurš pārkāpj grēksūdzes noslēpumu (sal. 1388. kan.). Šim sarakstam jāpievieno arī mēģinājums no bīskapa puses ordinēt par priesteri sievieti, kā to nosaka 2007. gadā izdotais Ticības Mācības kongregācijas dekrēts.

Visbeidzot, šī jautājuma ietvarā varētu būt lietderīgi piebilst dažus vārdus vēl par kādu grēku, kuru izdarot, cilvēks automātiski iekrīt ekskomunikācijā. Tas gan nav rezervēts Svētajam Krēslam, bet bīskapam. Runa ir par abortu, kas ir noziegums pret cilvēka dzīvību. Tāpēc ekskomunikācijai tiek pakļauta ne tikai māte, kura nogalina savu vēl nedzimušo bērnu, bet arī ārsts un visi tie, kuri sievieti pamudina uz šādu rīcību. Katoliskās Baznīcas katehismā par to lasām: „Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latae sententiae paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien, saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem” (KBK 2272; sal. KTK 1398, 1314, 1323, 1324).

Turpinājumā minētajā dokumentā tiek uzsvērts, ka „Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojums” (KBK 2272). Lai saņemtu grēku piedošanu un atjaunotu vienību ar Baznīcu, ekskomunikācijā kritušajam cilvēkam jāgriežas vai nu pie vietējā bīskapa vai pie priesteriem, kuriem bīskaps ir piešķīris atļauju noņemt ekskomunikāciju. „Ja draud nāve”, norādīts Katoliskās Baznīcas katehismā, „jebkurš priesteris, pat tāds, kuram nav varas uzklausīt grēksūdzi, var piedot ikvienu grēku un atcelt ikvienu ekskomunikāciju” (KBK 1463).

Piebildīsim, ka ekskomunikācija ir vērsta uz to, lai palīdzētu cilvēkam pilnībā apzināties tā vai cita pastrādātā nozieguma smagumu un, līdz ar to, veicinātu viņa atgriešanos un gandarīšanu. Tātad, jau pieminētajiem Žēlsirdības misionāriem, kurus pāvests sūtīs Žēlsirdībai veltītajā jubilejas gadā, būs vara piedot visus iepriekš uzskaitītos grēkus.

J. Evertovskis / VR