Lūgsim prieka žēlastību!

„Nevis auksta doktrīna dod prieku, bet gan ticība un cerība satikt Jēzu,” šāds ir pāvesta Franciska atzinums šīrīta Svētajā Misē. Svētais tēvs jau atkārtoti par skumjiem nosauca kristiešus, kuri neprot priecāties.

Liturģiskie lasījumi šodien vēstī par Ābrama prieku, kurš gavilē cerībā, ka viņam būs dēls, kā to apsolījis Dievs. Ābrams ir vecs, tāpat arī viņa sieva Sāra, taču viņš tic, atver savu sirdi cerībai un ir pilns mierinājuma. Jēzus atgādina Likuma zinātājiem, ka Ābrams gavilēja cerībā, ka redzēs Viņa dienu un viņš bija iepriecināts.

„Taču to nesaprata Likuma zinātāji. Viņi nesaprata apsolījuma prieku, nesaprata cerības prieku, nesaprata derības prieku. Viņi nesaprata! Viņi neprata priecāties, jo bija pazaudējuši prieka jēgu, ko dod vienīgi ticība. Mūsu tēvs Ābrams spēja priecāties tāpēc, ka viņam bija ticība. Viņš bija taisnīgais ticībā. Taču Likuma zinātājiem ticības nebija. Vēl vairāk – viņi bija pazaudējuši Likumu! Jo Likuma centrā ir mīlestība – mīlestība uz Dievu un tuvāko.”

Pāvests turpināja raksturot Likuma zinātāju attieksmi:

„Viņiem bija tikai precīzu doktrīnu sistēma un katru dienu tie vēl vairāk to precizēja, tā, lai neviens nespētu aizskart. Cilvēki bez ticības, bez Likuma, kas pieķērušies doktrīnām un kuru uzvedība kļūst kazuistiska: vai Cēzaram ir jāmaksā nodokļi, vai nē? Šī sieviete, kas septiņas reizes bija precējusies – vai arī debesīs viņa tiks apprecēta septiņas reizes? Šī kazuistika... Tā bija viņu pasaule, abstrakta pasaule, pasaule bez mīlestības, pasaule bez ticības, pasaule bez cerības, pasaule bez uzticības, pasaule bez Dieva. Un tāpēc viņi nespēja priecāties!”

„Varbūt Likuma zinātāji,” ar ironiju teica pāvests, „spēja izklaidēties,” taču bez prieka, vēl jo vairāk, ar bailēm.” Tāda ir dzīve bez ticības Dievam, bez uzticības Dievam, bez cerības uz Dievu. Un viņu sirds bija parakmeņota. Francisks pasvītroja, ka ir skumji būt ticīgajam bez prieka un prieka nav, ja nav ticības, ja nav cerības, ja nav Likuma, bet ir tikai priekšraksti, auksta doktrīna:

„Ticības prieks, Evaņģēlija prieks ir cilvēka ticības stūrakmens. Bez prieka šis cilvēks nav īsts ticīgais. Atgriezīsimies mājās, bet vispirms svinēsim šo dievkalpojumu ar Jēzus vārdiem: „Jūsu tēvs Ābrams ļoti priecājās, ka redzēs manu dienu. Un viņš redzēja un bija iepriecināts.” Lūgsim Kungam žēlastību, lai mēs priecātos cerībā, žēlastību, lai varētu skatīt Jēzus dienu, kad būsim kopā ar Viņu. Lūgsim prieka žēlastību!” 

I. Šteinerte/VR