Pāvests Francisks: „Nāves sods ir nepieņemams”

Kāda ir Baznīcas nostāja pret nāvessodu? Šim jautājumam pievēršas Francisks vēstulē Starptautiskajai komisijai pret nāvessodu. Komisijas locekļi 20. martā ieradās Vatikānā uz audienci. Iepriekš sagatavoto uzrunu viņi saņēma rakstiskā veidā. Vēstulē pāvests atsaucas uz vairākiem Maģistērija dokumentiem, kuros tiešā vai netiešā veidā tiek pausta katoļu Baznīcas nostāja šajā jautājumā. Par minēto problēmu Svēto Rakstu un Tradīcijas gaismā tiek runāts Katoliskās Baznīcas katehismā (2266-2267), Vatikāna II koncila pastorālajā konstitūcijā Gaudium et spes (24), Jāņa Pāvila II enciklikā Dzīvības evaņģēlijs (27, 56), Baznīcas sociālās mācības kompendijā (405), Franciska apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium (53, 55), kā arī dažādās pāvestu uzrunās.

Vēstules sākumā Francisks atgādina, ka Baznīca iestājas cilvēka dzīvības labā, sākot ar ieņemšanas brīdi līdz dabiskai nāvei, un aizstāv personas cieņu, jo cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla (sal. Rad 1, 26). Cilvēka dzīvība ir svēta, jo kopš paša tās aizsākuma tā ir Dieva Radītāja darbības rezultāts (sal. KBK 2258) un cilvēks ir vienīgā radība, ko Dievs mīl viņa paša dēļ (sal. GS 24). Svētais Jānis Pāvils II raksta: „Dzīvība, sevišķi cilvēka dzīvība, pieder vienīgi Dievam. Līdz ar to, tas, kurš aizskar cilvēka dzīvību, zināmā mērā aizskar pašu Dievu” (EV 9). Šajā kontekstā Francisks norāda, ka valstu varas atsevišķos gadījumos tomēr nogalina. Tas notiek, piemērojot nāves sodu, sūtot savus pilsoņus karot, izpildot ārpustiesas vai masveida eksekūcijas, vai arī ar nolaidību, tas ir, nenodrošinot saviem iedzīvotājiem dzīvības uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus. „Tāpat kā bauslis ‘tev nebūs nokaut’ noliek skaidras robežas, lai nodrošinātu cilvēka dzīvības vērtību, mums šodien jāpasaka ‘nē’ izslēgšanas un nevienlīdzības ekonomikai. Šī ekonomika nokauj”, raksta pāvests Francisks savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii gaudium (53).

Pievēršoties tieši nāves soda jautājumam, Francisks uzsver, ka lai cik smagu noziegumu noziedznieks būtu arī pastrādājis, šodien nāves sods ir nepieņemams. Tā ir cilvēka dzīvības un cieņas aizskaršana, kas ir pretrunā ar Dieva plānu attiecībā uz cilvēku un sabiedrību un Viņa žēlsirdīgo taisnīgumu. Nāves sods nepalīdz upuriem, bet dzīvina atriebības jūtas. Tiesiskai valstij tā ir sakāve, jo liek nogalināt taisnības vārdā. Savā laikā Dostojevskis rakstīja, ka slepkavas nogalināšana ir nesalīdzināmi lielāks noziegums nekā pats noziegums. Pāvests piebilst, ka nogalinot otru cilvēku, nekad nepanāksim taisnīgumu.

Bez tam, nāves sods zaudē savu leģitimitāti tāpēc, ka pastāv nepilnības tiesu sistēmā un var kļūdīties, mēģinot noskaidrot, kurš ir vainīgais. Piemērojot šo augstāko soda mēru, noziedzniekam tiek atņemta iespēja novērst vai labot zaudējumu, iekšēji atgriezties, rast izlīgšanu, nožēlot un gandarīt, un tādējādi piedzīvot Dieva žēlsirdīgo un pestīšanu nesošo mīlestību. Francisks atzīst, ka nāves sodu bieži izmanto totalitārie režīmi un fanātiskie grupējumi, lai atbrīvotos no politiskajiem disidentiem, minoritātēm un visiem, kurus uzskata par sev „bīstamiem subjektiem”. Pat ja vēstures gaitā ir mēģināts meklēt tādus nāves mehānismus, kas mazinātu notiesāto ciešanas un agoniju, tomēr nav neviena humāna otras personas nogalināšanas veida – uzsver pāvests. Viņš piebilst, ka mūsdienās valstīm ir līdzekļi sekmīgai noziedzības apkarošanai, lai noziedznieku padarītu nekaitīgu, neatņemot viņam pavisam iespēju atgriezties, kā arī ir vērojama lielāka apziņa attiecībā uz dzīvības vērtību, panākot, ka aizvien vairāk cilvēku nostājas pret nāves sodu.

J. Evertovskis / VR