Nav kompromisa ceļu – ir vai nu mīlestības, vai liekulības ceļš

„Kristietim nav kompromisa ceļu – ja viņš neļauj sev pieskarties Dieva žēlsirdībai un nemīl tuvāko, kā svētie, tad šāds kristietis kļūst par liekuli, kurš grauj un izšķērdē labumu tā vietā, lai to vairotu,” teica pāvests ceturtdienas rīta Svētajā Misē.

Sākumā bija pravieši, bet vēlāk nāca svēto kārta. Ar viņiem Dievs uzcēla vēsturi savu attiecību ar cilvēkiem laikā. Un tomēr, neraugoties uz šo izredzēto izcilību, neraugoties uz viņu mācību un rīcību, pestīšanas vēsturi plosa daudzas liekulības un neuzticības formas.

Ar savām pārdomām pavests aptvēra milzīgu apvārsni – sākot no Ābela līdz mūsu dienām. Jeremijas balsī, ko piedāvā šīsdienas Svēto Rakstu lasījums, ir paša Dieva balss, kurš ar rūgtumu konstatē, kā izredzētā tauta, neraugoties uz to, ka ir saņēmusi daudzus labumus, Viņu neklausījās. „Dievs deva visu,” teica Francisks, „taču pretim saņēma tikai „riebīgas lietas”. Uzticība ir pagaisusi, jūs neesat uzticīga tauta,” piebilda pāvests.

„Tā ir Dieva vēsture. Šķiet, ka Dievs raudātu. Tevi tik ļoti mīlēju, tev devu visu, un tu... Tu esi nostājies pret mani. Arī Jēzus, raudzīdamies uz Jeruzalemi, raudāja. Jo Jēzus sirdī bija visa šī vēsture, kur uzticība bija zudusi. Mēs pildām savu gribu, taču to darot, dzīves gājumā sekojam nocietināšanās ceļu: sirds nocietinās, pārakmeņojas. Un Dieva Vārds tajā neienāk. Un tauta attālinās. Tāda var kļūt arī mūsu personīgā vēsture. Un šodien, šai Gavēņa laika dienā, varam pajautāt: „Vai es klausos Kunga balsi, vai daru to, ko vēlos es, kas patīk man?”

Arī Evaņģēlija epizode rāda nocietinātas sirds piemēru, sirds, kas ir kurla pret Dieva balsi. Jēzus izdziedina ļaunā gara pārņemto un pretim saņem apvainojumu: „Tu ļaunos garus izdzen ar Belcebula spēku. Tevī pašā ir iemājojis sātans.” Pāvests teica, ka tas ir tipisks „likuma kalpu” apvainojums. Viņi tic, ka dzīvi regulē viņu pieņemtie likumi.

„Arī tas ir noticis Baznīcas vēsturē. Padomājiet par nabaga Žannu D’Arku: šodien viņa ir svētā! Nabadzīte! Šie doktori viņu sadedzināja dzīvu, nosauca viņu par herētiķi, apvainoja herēzijā... Bet viņi, šie farizeji, bija doktori, tie, kas pārzināja drošu doktrīnu. Viņi bija attālinājušies no Dieva mīlestības! Tuvāk mums ir svētais Rozmini, visas viņa grāmatas. Tās nedrīkstēja lasīt. Lasīt viņa grāmatas bija grēks. Šodien viņš ir svētais! Dieva vēsturē ar savu tautu Kungs sūtīja praviešus, lai teiktu, ka mīl savu tautu. Baznīcā Kungs sūta svētos. Svētie ir tie, kas virza uz priekšu Baznīcas dzīvi: viņi ir svēti. Viņi nav vareni, nav liekuļi. Nē! Viņi ir svēti!”

Francisks piebilda, ka svētie ir tie, kuriem nav bail ļaut sevi noglāstīt Dieva žēlsirdībai. Tāpēc svētie ir vīrieši un sievietes, kas saprot daudzas nelaimes, daudzas cilvēciskās nelaimes, un pavada tautu, ejot cieši tai blakus. Viņi tautu nenoniecina.

„Jēzus saka: „Kas nav ar mani, tas ir pret mani”. Patiešām, nebūs kompromisa ceļa – mazliet šeit, mazliet tur. Nē! Vai nu tu esi uz mīlestības ceļa, vai esi uz liekulības ceļa. Vai nu tu ļauj mīlēt sevi Dieva žēlsirdībai, vai dari to, ko pats gribi, saskaņā ar savu sirdi, kura nocietinās arvien vairāk, katru reizi, ejot šo liekulības ceļu. Kurš nav ar mani, ir pret mani: nav trešā, kompromisa ceļa. Vai nu tu esi svēts, vai ej pa citu ceļu. Kurš nevāc kopā ar mani, tas izbārsta... Nē, vēļ ļaunāk: viņš izšķērdē, sagrauj. Viņš ir izšķērdētājs. Liekulis, kurš iznīcina”.

I. Šteinerte/VR