Pāvests tiekas ar kustības "Kopiena un atbrīvošanās" locekļiem

Sestdien Svētā Pētera laukums un Končiliacione iela bija cilvēku pārpildīti, jo Romā šoreiz no 47 pasaules valstīm bija ieradušies kustības „Kopiena un atbrīvošanās” locekļi. Klātesošo skaits tiek lēsts ap 60 tūkstošiem. Daudzas ģimenes bija kopā ar bērniem. Uzraugu pavadībā klāt bija arī ieslodzītie no vairākiem Itālijas cietumiem – no Kjavari, Padujas, Neapoles, Komo un Forli.

Kustība „Kopiena un atbrīvošanās” šogad atskatās uz 60. gadskārtu, kopš tās pastāvēšanas, kā arī uz 10 gadiem, kopš mūžībā aizgāja tās dibinātājs, priesteris Luidži Džusanni. Šo divu atceru sakarā tika sarīkota tikšanās ar pāvesta Franciska piedalīšanos. Svētais tēvs, uzrunājot kopienas dalībniekus, atzinās, ka ir ļoti pateicīgs priesterim Džusanni, vispirms tīri personīgi – par to, ka lasot viņa grāmatas un rakstus, ir gūts liels labums priesteriskās dzīves ceļā.  Otrkārt, tāpēc, ka viņa dziļi cilvēcīgā doma spēj aizsniegt cilvēka sirds dziļumus. Priesterim Džusanni ļoti svarīga bija tikšanās – tikšanās nevis ar ideju, bet ar Personu, ar Jēzu Kristu. Tāpēc viņš spēja audzināt ticīgos patiesai brīvībai, kuru dod Kristus.

Svētais tēvs pieminēja Svētā Luī baznīcā rodamo Karavadžo gleznu „Mateja aicināšana”, kuras priekšā pašreizējais pāvests kavējies ikreiz, kad Romā ieradies no Argentīnas. Francisks teica, ka nedz naudas kārais Matejs, nedz arī kāds no tiem, kas stāvēja viņam līdzās, spēja ticēt tā pirksta vēstij, kas norādīja uz Mateju, to acu vēstij, kas ar žēlsirdību raudzījās uz viņu un izvēlējās sev sekot.

 Pāvests teica, ka arī mūsu dzīvē viss sākas ar tikšanos – tikšanos ar šo Cilvēku, ar Nācaretes galdnieku, ar tādu pašu, kā visi cilvēki un tai pašā laikā atšķirīgu. Svētais tēvs paskaidroja:

„Nav iespējams saprast šīs tikšanās dinamiku, kas raisa izbrīnu un vēlēšanos pievienoties, ja nav žēlsirdības. Tikai tas, kuru ir noglāstījis žēlsirdības maigums, patiešām pazīst Kungu. Tikšanās privileģēta vieta ir Jēzus Kristus žēlsirdības glāsts pret manu grēku. Un tieši pateicoties šim žēlsirdības apskāvienam, rodas vēlme atbildēt un mainīties. Tas spēj ievirzīt dzīvi citā gultnē. Kristīga morāle nav titānisks, volontārisks izrāviens, vai vientuļš izaicinājums pasaules priekšā. Kristīgā morāle ir atbilde. Tā ir aizkustinājuma pilna atbilde pretim pārsteidzošai, neaprēķināmai, spriežot pēc cilvēciskiem kritērijiem, „netaisnīgai” žēlsirdībai – Tā žēlsirdībai, kurš mani pazīst, pazīst manu nodevību un vienalga vēl man labu, mani ciena, apskauj, no jauna aicina, tic man un no manis gaida. Kristīgā morāle nenozīmē nekad nepakrist, bet vienmēr piecelties, pateicoties Viņa rokai, kas satver mūsējo.”

Pāvests norādīja, ka tas ir arī Baznīcas ceļš: ļaut, lai izpaužas Dieva lielā žēlsirdība. Francisks atkārtoja to, ko teicis jaunajiem kardināliem: nevienu nenosodīt, izplatīt Dieva žēlsirdību uz visiem cilvēkiem, kas to lūdz ar atklātu sirdi, iziet no sava ieloka, lai ietu meklēt tos, kas atrodas tālās „eksistences perifērijās”, integrālā veidā pieņemot Dieva loģiku.

Vēršoties pie kustības „Kopiena un atbrīvošanās”, pāvests teica, ka visam garīgumam, visām Baznīcas harizmām ir jābūt „decentralizētām”. Centrā ir tikai Jēzus Kristus! Francisks piebilda arī, ka harizmu nedrīkst glabāt, ieslēgtu pudelē. Uzticība tradīcijai, pec Mālera teiktā, nozīmē „vienmēr uzturēt dzīvu uguni, nevis pielūgt pelnus.”

Noslēgumā Francisks pakavējās pie jēdziena „iziet”, pie tā, ko nozīmē „Baznīcas iziešana”.  „Iziet”, nozīmē meklēt tālos perifērijās, kalpot Jēzum katrā atstumtajā, pamestajā, bez ticības palikušajā, Baznīcā vīlušajā, sava egoisma cietumniekā. „Iziet”, nozīmē arī atteikties no autoreferencialitātes visās tās formās, prast uzklausīt tos, kuri nav tādi, kā mēs, mācoties no visiem ar īstu pazemību.

Uzrunu kustības „Kopiena un atbrīvošanās” locekļiem pāvests noslēdza ar diviem priestera Luidži Džusanni citātiem. Viens ir tapis viņa dzīves ausmā, otrs – norietā. Pirmais: „Kristietību vēsturē nevar īstenot kā nospraustas, aizstāvamas pozīcijas, kuras katru jauninājumu uztver kā antitēzi. Kristietība ir pestīšanas sākums, kas pieņem jauno, to pasargājot”. Otrs citāts: „Uzskatu, ka kustības ģēnijs, kuras dzimšanu esmu pieredzējis, slēpjas tajā, ka ir sadzirdēta nepieciešamība atgriezties pie kristietības elementārajiem aspektiem, proti, pie dedzības būt kristietim tā sākotnējos elementos. Ar to pietiek!”

I. Šteinerte/VR