Bīskaps dal Kovolo: "Viņos ir briedums un nav zudusi cerība"

2015. gada 21. februārī Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūtu (RARZI) un Rīgas Teoloģijas institūtu (RTI) apmeklēja Pontifikālās Laterāna universitātes rektors V. E. bīskaps Enriko dal Kovolo. Viesis iepazinās ar abu augstskolu administrāciju, tikās ar studentiem un pasniedzējem, kā arī ar Rīgas arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču. 

Jūs veicat Pontifikālās Laterāna universitātes rektora pienākumus jau no 2010, bet Latvijā viesojaties pirmo reizi. Kādi ir spilgtākie iespaidi?

Mans spilgtākais iespaids ir tāds, ka Latvija ir valsts, kas joprojām nes sevī brūces. Tās ir brūces, ko atstājis komunistiskais režīms. Tā ir zeme, kura ir daudz cietusi un ir devusi arī daudzus mocekļus. Pēc Berlīnes mūra krišanas kļuva aktuāls liels kārdinājums – konsumisms un sekulārisms, kas ir tipiski Eiroatlantijas reģionam. Aicinājumi uz garīgo kārtu un klosterdzīvi, kā arī dalība baznīcas dzīvē skaitliski ir ļoti samazinājusies. Bet ar lielu gandarījumu varu teikt, ka jaunie aicinājumi uz priesterību un arī laju aicinājumi – jo, šeit Latvijā es apmeklēju gan Garīgo semināru, kas afiliēts Laterāna universitātes Teoloģijas fakultātei, gan RARZI, kurā studē pārsvarā laji – ar lielu prieku secinu, ka viņi ļoti labi apzinās šā brīža situāciju. Viņos ir vēlme strādāt Baznīcas labā un kultūras jomā, viņos ir briedums un nav zudusi cerība.

Mēs esam Pontifikālās Laterāna universitātes filiāle. Cik plašs ir jūsu universitātei, konkrēti Teoloģijas fakultātei, afiliēto augstskolu loks?

No 1999. gada Fakultātei afiliēto institūtu loks ir ļoti paplašinājies. Tagad mums pavisam ir apmēram 50 centri, kas ir vienoti ar PUL dažādos līmeņos – kā asociētās (saistītās), afiliētās, pievienotās vai inkorporētās augstskolas. Turklāt, šobrīd es pats cenšos intensificēt konvenciju vai sadarbības līmeņa attiecības ar jaunām universitātēm, arī valsts universitātēm un pat nekatoliskajām. Nākamā būs Kom (Qom) universitāte Irānā, ar kuru tiks noslēgta īpaša konvencija. Mums ir apmēram 50 šie saistītie centri, kas atrodas visos piecos pasaules kontinentos. Tāpēc vēlos teikt, ka šī realitāte patiešām atspoguļo katoliskās Baznīcās universālo dimensiju.

Jums ir labi zināma pasaules afiliēto institūtu situāciju. Kam afiliētajiem institūtiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība?

Manuprāt, tiem vispirms vajadzētu tiekties saglabāt neskartu universitātes autentisko ideju. Universitāte nedrīkst būt pakļauta sistēmas spiedienam. Studentus nedrīkst sagatavot tā, lai tie kļūtu par sistēmas marionetēm. Universitātei ir jāformē kritiska persona, kura spēj vērtēt realitāti. Un tādēļ universitātei ir jāuzņemas šī personas integrālā formācija.

Jums ir doktora zinātniskais grāds patristikā, un Jūs labi pārzināt Baznīcas tēvu mantojumu. Kurus no patristikas darbiem Jūs ieteiktu iztulkot latviski un ar kuriem darbiem teoloģijas studentiem būtu obligāti jāiepazīstas?

Domāju, ka vispirms tie ir izcilie darbi par priesterību. Vispirms tie, kas tapuši laikposmā starp 4. gadsimtu – ko dēvē par patristikas laikmeta „Zelta gadsimtu” – un 6. gadsimtu. Tie ir darbi par priesterību, ko rakstījuši Ambrozijs un Augustīns Rietumos un sv. Jānis Hrizostoms Austrumos. Ļoti svarīga ir „Regola pastoralis”, ko uzrakstījis Gregors Lielais. Domāju, ka šiem darbiem būtu jābūt ikviena seminārista obligātajai literatūrai.

Jūsu dzīvē liela loma ir bijusi Saleziāņu ordenim, ilgus gadus Jūs bijāt tā piederīgais. Vai un kā Jūs svinat Konsekrētās dzīves gadu?

Jūs mani mudināt pārdomāt kādu providenciālu saikni. Protams, Konsekrētās dzīves gads man ir nozīmīgs tāpat kā visai Baznīcai, taču man kā saleziānim, tas ir arī Don Bosco dzimšanas divsimtais gads. Don Bosko ir dzimis 1815. gada 16. augustā un mēs svinam viņa dzimšanas 200 gadu jubileju. Kā es cenšos izdzīvot šo gadu? Cenšos to darīt praktiski – gan sprediķojot, gan pieskaroties šim faktam savās konferencēs, gan arī cenšoties savā personiskajā dzīvē īstenot trīs lietas, kuras mums ir uzticējis pāvests Francisks „Vēstulē Konsekrētajām personām”. Un tās ir – ar prieku atcerēties mūsu kopienu pirmsākumus, mūsu pagātni (un to darīt man ir vieglāk, jo tieši šogad atskatāmies uz Don Bosco dzimšanas 200 gadiem), ar aizrautību izdzīvot pašreizējo brīdi un, visbeidzot, trešais – raudzīties nākotnē ar cerību.

Jūs esat otrais Pontifikālās Laterāna universitātes rektors, kurš apmeklē Latviju.  Ko Jūs novēlētu divu Latvijas filiāļu RTI un RARZI studentiem un pasniedzējiem, kā arī visai Latvijas studējošajai jaunatnei?

Atļaujiet man izdarīt nelielu dalījumu. Rīgas Teoloģijas institūta un Augstākā reliģijas zinātņu institūta studentiem un docētājiem es novēlu būt kompetentiem lieciniekiem, tas ir, lieciniekiem, kuri ir iedziļinājušies un studējuši ticības jautājumus, Evaņģēliju, Atklāsmi. Viņiem ir jāliecina par šīm vērtībām. Es novēlu viņiem būt par personām, kuras prot piesaistīt ticībai. Savukārt Latvijas studējošajai jaunatnei, kas pieder dažādām reliģijām un kāds, diemžēl, varbūt pat nav pieņēmis ticības dāvanu, novēlu prast demontēt šā brīža elkus, tas ir, novēlu viņiem saprast, ka ir ceļi, kuri it kā ved uz laimi, tomēr tā nav patiesā laime, tās ir lamatas. Šie ceļi ved uz nāvi. Un ir arī citi ceļi uz laimi, kas ir patiesa un dara cilvēka dzīvi skaistu, tādu, ko ir vērts dzīvot. Īstais ceļš ir tas, kurš palīdz iemācīties dāvāt savu dzīvi citiem.

Sarunājās B. Krivteža