Sprediķim ir jābūt īsam un labi sagatavotam!

Vatikāns aicina priesterus, lai viņu sprediķi būtu īsi un labi sagatavoti, kas stiprinātu ticīgo garīgo dzīvi. Par to liecina Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas publicētais „Homilētikas direktorijs”, kas prezentēts 10. februarī. „Sprediķotājs, kurš nelūdzas un nesagatavojas sprediķošanai ir bezatbildīgs, viņš ir „viltus pravietis un krāpnieks”, citējot pāvestu Francisku, skaidro dokumenta autori. Direktorijs adresēts bīskapiem, priesteriem un diakoniem visā pasaulē. Vairāk nekā 100 lappušu biezajā dokumentā ietverti vispārīgie noteikumi homīliju sagatavošanai. Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas publicētajā direktorijā uzvērts, ka homīlija attiecas tikai uz bīskapiem, priesteriem un diakoniem. Turpretim kristīgo laju labi sagatavotās uzrunas var izmantot citā vietā un citā kontekstā. Dokumentā uzsvērts, ka sprediķim jābūt īsam. Tā nevar būt ne konference, ne lekcija, ne arī priekšlasījums par abstraktām tēmām. Tāpat arī Svētā Mise priesterim nevar būt par iespēju teikt vārdus, kas nav saistīti ar liturģisko celebrāciju un Svēto Rakstu lasījumiem. Nedrīkst izlaist un mainīt Baznīcas noteiktos tekstus. Sprediķis nevar būt arī tikai Bībeles ekseģēze. Tajā ir svarīgi parādīt, ka Dieva Vārds ir dzīvs un tas īstenojas šeit un tagad.

Jaunais dokuments norāda uz nepieciešamību labi sagatavoties sprediķošanai, jo tas, kurš nelūdzas un nesagatavojas šī uzdevuma veikšanai ir negodīgs un bezatbildīgs. Tiek uzsvērts, ka būt labam sprediķotājam nenozīmē būt lielam oratoram. Tomēr zināma loma pieder runātāja „talantiem” un arī viņa „ierobežojumiem”.

Direktorija pirmajā daļā tiek izcelts sludināšanas konteksts, nozīme un loma ticīgo kopienā. Savukārt otrā daļa veltīta runas mākslai un prasmei uzstāties publikas priekšā. 2010. gadā publicētajā apustuliskajā pamudinājumā „Verbum Domini” pāvests Benedikts XVI aicināja priesterus pievērst lielāku uzmanību sprediķu sagatavošanai. Savukārt pāvests Francisks apustuliskajā pamudinājumā „Evangelii gaudium” raksta: „Homīlija ir pārbaudes akmens tam, cik priesteris ir tuvs savai draudzei un kā viņš spēj komunicēt ar to. Tiešām, zinām, ka homīlija ticīgajiem ir ļoti svarīga un ka tie, tāpat kā ordinētie kalpotāji, homīlijas dēļ bieži dabū ciest – vieni tāpēc, ka jāklausās, bet otri tāpēc, ka jāsprediķo. Bēdīgi, ka tā tas ir. Homīlija patiešām var būt spraigs un laimi nesošs Gara pieskāriens, mierinoša satikšanās ar Vārdu, pastāvīgs atjaunotnes un izaugsmes avots” (EG 135).

S. Krivteža / VR