Bērni ir Dieva dāvana

Turpinot katehēžu ciklu par ģimeni, 11. februārī pāvests pievērsās bērniem. Viņi ir mīlestības dāvana. Bērni ir ģimenes un sabiedrības prieks – sacīja Francisks. Tā kā Romā spīd saule un pa dienu gaiss jau ir gandrīz pavasarīgs, vispārējā audience atkal notika Svētā Pētera laukumā. Tur atradās arī aptuveni 15 cilvēku grupiņa no Latvijas, teoloģijas doktoranta, pr. Ilmāra Tolstova vadībā. Svētais tēvs visiem klātesošajiem norādīja uz mīlestības skaistumu. Bērni tiek mīlēti vēl pirms dzimšanas. „Cik bieži satieku šeit māmiņas”, viņš sacīja, „kuras man rāda vēderu un lūdz svētību. Šie bērni ir mīlēti pirms vēl ierodas pasaulē. Tā ir nesavtīga mīlestība, tāpat kā Dieva mīlestība”. Pāvests neslēpa savu prieku arī par to, ka tēvi un mammas, viņam pa laukumu braucot garām, ceļ augšā savus bērniņus, lai tie tiktu svētīti. Tas ir gandrīz vai dievišķs žests – viņš piebilda.

Katehēzes mācību Francisks iesāka ar kādu fragmentu no pravieša Isaja grāmatas: „Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas. Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies” (60,4-5a). Pāvests paskaidroja, ka šajā stāstā ir runa par laimi, ko piedzīvo vecāki un bērni, satiekoties atkal no jauna. Pēc ilga šķiršanās perioda, tie atkal ir kopā un iet pretī brīvības un miera nākotnei. Šajā sakarā Svētais tēvs vispirms uzsvēra, ka bērni ir dāvana. Viņi ir ģimenes un sabiedrības prieks. Francisks norādīja uz ciešo saikni, kāda pastāv starp tautas cerību un harmoniju starp paaudzēm. Par to labi jāpadomā – viņš piekodināja. Bērni nav problēma, ne arī vecāku īpašums. Katrs no viņiem ir neatkārtojams un, vienlaikus, cieši saistīts ar savām saknēm. Būt par dēlu un meitu, saskaņā ar Dieva plānu nozīmē glabāt sevī mīlestības piemiņu un cerību. Cilvēks mīlestībā īsteno sevi, dāvājot jaunu dzīvību.

Otrkārt, pāvests uzsvēra, ka bērni tiek mīlēti pirms ienāk pasaulē. Bērni tiek mīlēti pirms to būtu pelnījuši, pirms nekā iemācās domāt un runāt, pirms piedzimšanas. Bērns tiek mīlēts tāpēc, ka ir bērns, bet nevis tāpēc, ka ir skaists, vai ir tāds vai citāds. Šī pieredze – dēla un meitas pieredze, šī pieredze būt mīlētam ļauj atklāt Dieva nesavtīgo mīlestību, kas ir katra cilvēka personas cieņas pamats. Katra bērna dvēselei, lai cik viņš būtu trausls, Dievs uzspiež savu mīlestības zīmogu, tādējādi apliecinot viņa neaizskaramo personas cieņu, ko neviens nekad nespēs iznīcināt.

Treškārt, pāvests mudināja bērnus būt drosmīgiem. „Šķiet, ka šodien bērniem ir grūtāk iedomāties savu nākotni. Tēvi – uz to norādīju jau iepriekšējās katehēzēs – varbūt ir paspēruši soli atpakaļ un bērniem ar lielāku nedrošību jāsper savu soli uz priekšu. To, kā veidot labas attiecības starp paaudzēm, varam mācīties no mūsu Debesu Tēva, kurš katru no mums atstāj brīvu, bet nekad neatstāj mūs vienus. Ja kļūdāmies, Viņš turpina pacietīgi mums sekot, nemazinot pret mums savu mīlestību”. Francisks piebilda, ka Debesu Tēvs vienmēr iet uz priekšu. Viņš vienmēr mūs gaida. Viņš grib, lai Viņa bērni būtu drosmīgi, un lai tie ietu uz priekšu. Bērniem nevajadzētu baidīties ķerties pie jaunas pasaules veidošanas – uzsvēra Svētais tēvs. Tas ir normāli, ka viņi grib, lai viņu pasaule būtu labāka nekā tā, ko tie saņēma no saviem senčiem. Taču to jādara bez uzpūtības, bez iedomības.

Ceturtkārt, pāvests aicināja bērnus godināt savus vecākus. Ceturtais bauslis pavēl mums godināt tēvu un māti. Mēs visi esam bērni. Šis bauslis ierindojas uzreiz aiz pirmajiem trijiem baušļiem, kuri attiecas uz Dieva godināšanu. „Godini savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu tanī zemē, ko Kungs, tavs Dievs, ir tev devis”, lasām Svētajos Rakstos (Izc 20,12). Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka saite starp paaudzēm ir nākotnes garantija, turklāt, tā ir patiesi cilvēciskas nākotnes garantija. Ja negodinām vecākus, tad pazaudējam paši savu godu. No otras puses, arī tādai sabiedrībai, kas nemīl bērnus un uzskata tos par nastu, nav nākotnes. Tā ir nospiesta sabiedrība. Šajā sakarā pāvests piebilda, ka bērnu dzemdināšanai jābūt atbildīgai, tomēr dzemdināt vairākus bērnus, vēl nenozīmē automātiski bezatbildīgu izvēli. Tieši pretēji, izvēlēties dzīvi bez bērniem nozīmē rīkoties egoistiski. Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs mudināja klātesošos audiences dalībniekus palikt brīdi klusumā un padomāt par saviem bērniem un saviem vecākiem, un pateikties Dievam par dzīvības dāvanu. Viņš aicināja lūgties, lai tēvi un mātes ar pilnu atdevi iesaistās savu bērnu audzināšanā, lai tie varētu augt „gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem” (Lk 2,51) un iemācītos cienīt un mīlēt citus.

Noslēgumā pāvests vērsās pie visas pasaules ar diviem aicinājumiem. Pirmais attiecās uz Vidusjūrā notikušo kārtējo traģēdiju. Apmēram 100 jūdzes no Lampedūzas salas gāja bojā vairāk nekā 300 bēgļu, kuri no Āfrikas mēģināja sasniegt Eiropas krastus. „Ar bažām sekoju līdzi ziņām no Lampedūzas, kur tiek vēstīts par aizvien jauniem mirušiem migrantiem, kuri nomira, šķērsojot Vidusjūru, aukstuma dēļ”, sacīja Svētais tēvs. „Lūdzos par upuriem un atkal mudinu sabiedrību darīt visu iespējamo, lai nevienam netrūktu vajadzīgās palīdzības”. Noslēgumā pāvests aicināja ticīgos lūgties par kardinālu konsistoriju, kas nākošajās dienās notiks Vatikānā.

J. Evertovskis / VR