Darīt visu, lai tauta atrastu Tēvu, nest mieru cilvēku sirdīs!

„Baznīcai ir jāsludina „nabadzības” Evaņģēlijs un tiem, kas to sludina, par vienīgo mērķi jāizvirza mazināt nabadzīgo ciešanas, neaizmirstot, ka šī kalpošana ir Svētā Gara, nevis cilvēcisko spēku darbs,” šāda pamatdoma caurvija pāvesta vadītās šīrīta Svētās Mises homīliju.

Dziedināt. Piecelt. Atbrīvot. Padzīt dēmonus. Un vēlāk ar skaidru prātu atzīt, ka esmu bijis vienkāršs Valstības strādnieks. Francisks norādīja, ka tas par sevi ir jāsaka Kristus kalpam, kad viņš iet atveseļot daudzus ievainotos, kuri uz Baznīcas lielceļiem gaida ierodamies neatliekamās palīdzības mašīnu.

Pāvests kavējās pie šīsdienas Evaņģēlija fragmenta, kurā Jēzus pa diviem sūta savus mācekļus ciematos sludināt, dziedināt slimos un padzīt nešķīstos garus.

Dziedināt sirds ievainojumus. Pāvesta uzmanību piesaistīja Jēzus izdarītais apraksts par stilu, kāds jāpieņem Viņa sūtītajiem. Viņiem ir jābūt brīviem no greznības un no jebkā lieka: neņemt līdzi ne maizi, ne somu, ne naudu. Francisks paskaidroja, ka tas ir tāpēc, ka Evaņģēlijs ir jāsludina nabadzībā, jo pestīšana nav „labklājības teoloģija”. Vienīgais un nekas cits, kas ir jāsludina, ir atbrīvošanas Labā vēsts, kas ir atnesta katram apspiestajam:

„Tā ir Baznīcas misija – Baznīcas, kas dziedina, kas atveseļo. Dažreiz esmu runājis par Baznīcu kā par neatliekamo palīdzību. Patiešām, cik daudz ir ievainoto, cik daudz ievainoto! Cik daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešams dziedināt savus ievainojumus! Tā ir Baznīcas misija: dziedināt sirds ievainojumus, atvērt durvis, atbrīvot, teikt, ka Dievs ir labs, ka Dievs piedod visu, ka Dievs ir Tēvs, ka Dievs ir maigs, ka Dievs mūs vienmēr gaida...”

Apustuliskā degsme, nevis nevalstisko organizāciju rūpes. Šādu tematu varētu izvēlēties sekojošajām pāvesta pārdomām. Viņš norādīja, ka novirzīties no Labās vēsts būtības, nozīmē sagrozīt Baznīcas misiju, kuras vienīgais nozīmīgais uzdevums ir nest Kristu nabadzīgajiem, aklajiem, cietumniekiem:

„Patiešām, mums ir jāizmanto palīdzība un jāizveido organizācijas, kas šo uzdevumu palīdz veikt, jo Kungs šim nolūkam dod mums dāvanas. Taču tad, kad šo misiju aizmirstam, aizmirstam nabadzību, aizmirstam apustulisko dedzību, un cerību saliekam šais līdzekļos, Baznīca palēnām pārvēršas par nevalstisku organizāciju, par skaistu, varenu organizāciju, taču tā vairs nav evaņģēliska, jo trūkst šī gara, šīs nabadzības, šī spēka dziedināt”.

Turpinot šīsdienas Evaņģēlija apceri, pāvests iztēlojās, kā mācekļi laimīgi atgriežas no savas misijas. Jēzus viņus ņem sev līdzi un ved nedaudz atpūsties. Tomēr, kā akcentēja Francisks,

„Viņš tiem nesaka „jūs esat lieli, nākamreiz lietas varēsiet noorganizēt labāk,” bet Viņš tiem saka vienīgi „kad visu to būsiet paveikuši, sakiet sev: mēs esam nederīgi kalpi.” Tāds ir māceklis. Un kāda ir mācekļa visskaistākā uzslava? „Viņš bija Valstības strādnieks!” Tā ir viscēlākā uzslava, jo tā atbilst Jēzus sludināšanas garam, proti, dziedināt, sargāt, sludināt Labo vēsti un žēlastības gadu. Darīt visu, lai tauta atrastu Tēvu, nest mieru cilvēku sirdīs”.

I. Šteinerte/VR