Ekleziālās elites, kas noniecina citus, neiet pa Jēzus ceļu

„Ekleziālās elites, kas noniecina citus, neiet pa Jēzus ceļu,” ceturtdienas rīta Svētās Mises homīlijā akcentēja pāvests. Komentējot svētā Pāvila vēstuli ebrejiem, Francisks apgalvoja, ka Jēzus ir „jaunais un dzīvais ceļš”, pa kuru ir jāiet saskaņā ar Viņa gribēto formu. „Pastāv kļūdainas kristīgās dzīves formas,” piebilda pāvests. Viens no šiem kļūdainajiem modeļiem ir „privatizēt pestīšanu”.

„Ir tiesa, ka Jēzus ir atpestījis mūs visus, taču katram pienākas dzīvot tā, lai šo pestīšanu iemantotu. Jēzus ir atpestījis katru konkrētu cilvēku ar vārdu un uzvārdu. Tā ir personīgā pestīšana. Patiešām esmu atpestīts, Kungs mani ir uzlūkojis, atdevis par mani savu dzīvību, atvēris priekš manis šīs durvis, šo jauno ceļu. Un katrs no mums var teikt „priekš manis”. Taču pastāv risks, ka varam aizmirst to, ka Viņš mūs ir atpestījis katru individuāli, bet tautas ietvaros. Tautā! Kungs vienmēr atpestī tautas ietvaros. Jau aicinot Ābramu, Viņš tam apsola dot tautu. Kungs mūs atpestī tautā. Tāpēc šīs vēstules autors saka: „Pievērsīsim uzmanību cits citam!” Nav pestīšanas tikai man. Ja šādi saprotu pestīšanu, tad kļūdos. Eju nepareizu ceļu. Pestīšanas privatizācija ir kļūdains ceļš.”

Pāvests izcēla trīs kritērijus, kas noderēs, lai neprivatizētu pestīšanu. Tie ir sekojoši: „ticība Jēzum, kas attīra”,  „cerība, kas liek raudzīties uz apsolījumiem un iet uz priekšu” un „žēlsirdība – uzmanības pievēršana citiem, lai savstarpēji cits citu atbalstītu tuvākmīlestībā un labajos darbos”. Svētais tēvs turpināja kavēties pārdomās:

„Kad atrodos draudzē, kopienā, esmu tās ietvaros, varu privatizēt pestīšanu un atrasties tur tikai sociāli. Taču, lai neprivatizētu, man ir jāpajautā sev, vai es runāju par ticību, vai liecinu par to citiem, vai liecinu par cerību, vai runāju, daru un liecinu par tuvākmīlestību. Ja kopienā nerunājam, savstarpēji neiedvesmojam cits citu šais trijos tikumos, tad kopienas locekļi ir privatizējuši ticību. Katrs meklē savu pestīšanu, nevis visu cilvēku pestīšanu, tautas pestīšanu. Un Jēzus ir atpestījis katru, taču tautas ietvaros, Baznīcas ietvaros”.

Pāvests norādīja, ka vēstules ebrejiem autors dod ļoti svarīgu praktisku padomu: neatstāt mūsu sanāksmes, kā daži ir paraduši darīt. Francisks paskaidroja, ka tas notiek, kad esam draudzes, grupas sanāksmē, taču tiesājam citus, noniecinām citus. Tās nav durvis, jaunais un dzīvais ceļš, ko mums ir atvēris un iesvētījis Kungs:

„Viņi noniecina citus, atstāj kopienu, atstāj Dieva tautu. Viņi ir privatizējuši pestīšanu. Pestīšana ir priekš manis un manas grupas, bet ne priekš visas Dieva tautas... Un tā ir ļoti liela kļūda. Tas ir tas, ko saucam par „ekleziālajām elitēm”. Kad Dieva tautā izveidojas šīs grupiņas, kuras sevi uzskata par labiem kristiešiem, kurām varbūt ir arī labā griba, taču tās ir grupiņas, kas ir privatizējušas pestīšanu”.

Pāvests vēlreiz uzsvēra, ka Dievs mūs atpestī tautas ietvaros, nevis elitēs, kuras mēs ar savām filozofijām, vai savu ticības saprašanas veidu esam izveidojuši. Un tās nav Dieva žēlastības.

Francisks aicināja pajautāt, „vai arī man nav tendence privatizēt pestīšanu sev, savai grupiņai, savai elitei, vai es neatstāju visu Dieva tautu, neattālinos no Dieva tautas, un vai vienmēr atrodos kopienā, ģimenē, ar ticības valodu, ar cerības un tuvākmīlestības darbu valodu?”

Noslēgumā Svētais tēvs aicināja lūgties, lai Kungs mums dod žēlastību vienmēr justies Dieva tautas daļai, kurā katrs ir individuāli atpestīts.

I. Šteinerte / VR