Pāvesta Franciska vēstījums 2015. gada Lielajā gavēnī

„Stipriniet savas sirdis” (Jk 5,8) – šādam tematam veltīts pāvesta Franciska vēstījums šī gada Lielajā gavēnī. Svētais tēvs skaidro, ka gavēnis ir ne tikai iekšējās atgriešanās, bet arī žēlastības laiks. Dievs no mums neprasa neko vairāk, ko nebūtu mums iepriekš dāvājis. Svētais Jānis raksta, ka „mēs mīlam Dievu, jo Viņš pirmais mūs ir mīlējis”. Dievam mēs neesam vienaldzīgi. Viņš zina katra cilvēka vārdu, mīl, rūpējas un meklē, kad esam nomaldījušies, attālinājušies no Viņa. Mīlestība Viņam neļauj būt vienaldzīgam pret to, kas notiek ar mums. Tomēr bieži gadās, ka tad, kad mums viss ir labi un visa kā pietiek, mēs aizmirstam par citiem. Mums vairs nerūp citu cilvēku problēmas, viņu ciešanas un izmisums. Mūsu sirdīs iezogas vienaldzība. Šī egoistiskā vienaldzība šodien ir ieguvusi milzīgus apmērus. Tāpēc varam runāt par vienaldzības globalizāciju, raksta pāvests.

Vēstījumā Francisks skaidro, ka vienaldzība pret tuvāko un vienaldzība pret Dievu ir reāls kārdinājums arī mums, kristiešiem. Tāpēc Lielajā gavēnī esam aicināti ieklausīties praviešu balsīs, kuri skaļi sauc, lai mūs atmodinātu. Dievs nav vienaldzīgs pret pasauli. Viņš mīl tā, ka sūtīja savu Dēlu, lai to atpestītu. Caur Jēzus iemiesošanās noslēpumu, šīs zeme dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos tika pilnībā atvērtas durvis starp Dievu un cilvēku, starp debesīm un zemi. Baznīca ir roka, kas tur šīs durvis atvērtas caur Dieva Vārda sludināšanu, sakramentu administrēšanu un ticības liecību, kas balstās mīlestībā.

Svētais tēvs norāda, ka mūsdienu sabiedrībā valda tendence noslēgties, ierauties sevī, aizslēgt durvis caur kurām Dievs ienāk pasaulē un pasaule Viņā. Tāpēc rokai, kas ir Baznīca, nekad nevajag brīnīties, ka bieži tā ir atgrūsta, izsmieta un ievainota. Dieva tautai ir vajadzīga atgriešanās, lai tā nenoslēgtos sevī un neceltu sev visapkārt vienaldzības mūrus. Svētais Pāvils raksta: „Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi” (1 Kor 12,26). Vēstījumā pāvests raksta par liecības nozīmi. Norādot uz kāju mazgāšanas ritu, kas tiek veikts Lielās ceturtdienas liturģijā, pāvests skaidro, ka Lielais gavēnis ir laiks, kad atļaujam Kristum sev pakalpot un kļūstam līdzīgāki Viņam. Tas notiek tad, kad klausāmies Dieva Vārdu un pieņemam sakramentus, īpaši Euharistiju. Pieņemot Euharistiju, mēs kļūstam par Kristus miesu, un šajā miesā nav vietas vienaldzībai, kura nereti valda arī mūsu sirdīs – lasām vēstījumā.

Lūgšanā spēsim pieņemt un labi izmantot visu, ko Dievs mums dāvā. Kad Baznīca lūdzas, veidojas kopiena, kurā viens otru ciena un steidzas palīdzēt. Svētā Terēze no Lizjē, Baznīcas doktore, ir pārliecināta, ka debesīs prieks par krustā piesistās mīlestības uzvaru nebūs pilnīgs līdz brīdim, kamēr kaut viens cilvēks cietīs virs zemes. Viņas karstākās ilgas ir darboties Baznīcas un dvēseļu pestīšanas labā.

Vēstījumā pāvests aicina ticīgos pārvarēt dažādas vienaldzības formas, atvērt savas nocietinātās sirds, lai spētu saskatīt citu cilvēku vajadzības. Baznīca, kurai ir misionāra daba, nedrīkst noslēgties sevī. Tā ir sūtīta pie visām tautām. Baznīcas misija ir pacietīgi dot liecību par To, kurš pasauli un katru cilvēku ved pie Debesu Tēva. Šādā veidā spējam ieraudzīt savā tuvākajā brāli un māsu, par kuriem Kristus nomira un augšāmcēlās. Visu, ko esam saņēmuši, esam saņēmuši arī priekš viņiem. Un viss, kas viņiem pieder, ir dāvana Baznīcai un cilvēcei.

Pāvests atzīst, ka ne tikai draudzes un kopienas, bet arī atsevišķi ticīgie saskaras ar vienaldzības kārdinājumu. Šodien esam noguruši no traģiskām ziņām un attēliem, kas vēsta par cilvēku ciešanām, un tajā pašā laikā izjūtam savu nespēku kaut ko darīt lietas labā. Ko darīt, lai mēs nepakļautos baiļu un bezspēcības spiedienam? – jautā pāvests. Pirmkārt, varam lūgties Baznīcā un kopā ar triumfējošo Baznīcu debesīs. Svētais tēvs atgādina, ka 13. un 14. martā paredzēta iniciatīva „24 ore per il Signore” – „24 stundas Kungam”. Otrkārt, varam veikt žēlsirdības darbus. Lielais gavēnis ir laiks, kad varam īpašā veidā izrādīt interesi par otru cilvēku, sniedzot tam kaut mazu, bet konkrētu mīlestības žestu.

Citu cilvēku ciešanas ir aicinājums atgriezties, – vēstījumā raksta pāvests. Tās mums atgādina arī par savas dzīves trauslumu. Caur lūgšanu mēs spēsim pretoties ļaunā gara kārdinājumam, kas liek mums ieticēt, ka mēs paši ar saviem spēkiem varam atpestīt sevi un pasauli. Svētais tēvs aicina ticīgos izdzīvot Lielo gavēni kā sirds formācijas ceļu. Ja vēlamies būt žēlsirdīgi, mūsu sirdīm jābūt stiprām, nelokāmām un atvērtām Dievam – vēstījumā šī gada Lielajā gavēnī raksta pāvests Francisks. Dokuments datēts ar 2014. gada 4. oktobri.

S. Krivteža / VR