Nelikt cerību lietās, kas šodien ir, bet kuru rīt vairs nebūs!

„Ikdienā apslēptie svētie dod cerību,” apgalvoja pāvests šīrīta Svētajā Misē. Viņš teica, ka apslēptu svēto ir daudz. Tie ir vīrieši, sievietes, ģimenes tēvi un mātes, slimnieki, priesteri, kas katru dienu praksē liek Jēzus mīlestību. Un tas dod cerību.

Komentējot Evaņģēlija fragmentu par māju, kas uzcelta uz klints, vai uz smiltīm, Francisks aicināja nebūt kristiešiem izskata pēc, pārkrāsotiem kristiešiem, jo tad, kad nolīs lietus, krāsa var pazust. Nepietiek ar piederību katoļticīgai ģimenei, vai apvienībai, vai arī būt labdarim, ja nesekojam Dieva gribai.

Pāvests izteica vērojumu, ka daudzi kristieši, kuri tādi ir tikai izskata pēc, pakļaujas jau pirmajiem kārdinājumiem, jo viņos nav satura. Savu māju viņi ir uzbūvējuši uz smiltīm. Tai pašā laikā Dieva tautā ir daudzi svētie, kuri nav kanonizēti, taču ir svēti – daudzi vīrieši un sievietes, kas praksē pielieto Jēzus mīlestību. Daudzi! Viņi ir uzbūvējuši māju uz klints, kas ir Jēzus. Svētais tēvs aicināja:

„Padomāsim par vismazākajiem! Par slimniekiem, kas savas ciešanas upurē par Baznīcu, par citiem cilvēkiem. Padomāsim par daudziem vientuļiem sirmgalvjiem, kas lūdzas un upurē. Padomāsim par ģimenes mammām un tēviem, kas ar lielām pūlēm rūpējas par ģimeni, bērnu izglītošanu, katru dienu strādā, stājas pretim problēmām, taču vienmēr cerot uz Jēzu. Viņi neizrādās, bet dara to, kas ir viņu spēkos. Viņi ir ikdienas svētie!”

Turpinot, pāvests pievērsās Baznīcas klēra locekļiem:

„Padomāsim par daudzajiem priesteriem, kas neizrādās, bet kas ar lielu mīlestību strādā savās draudzēs: veic katehēzi bērniem, aprūpē vecus ļaudis, slimniekus, sagatavo laulībām jaunos pārus… Un katru dienu viens un tas pats, viens un tas pats! Viņi nepagurst, jo viņu pamats ir klints. Tas ir Jēzus. Un tieši tas piešķir svētumu Baznīcai, tas dod cerību!”

Pāvests aicināja domāt par apslēpto svētumu, kas ir Baznīcā, domāt par kristiešiem, kas paliek Jēzū. „Grēcinieki? Visi tādi esam!” kārtējo reizi atgādināja Francisks. Kādu reizi arī šie kristieši pastrādā kādu smagāku grēku, taču viņi to nožēlo, lūdz piedošanu. Spēja lūgt piedošanu, nesajaukt grēku ar tikumu, labi saprast, kas ir tikums un kas ir grēks. Viņi ir balstīti uz klints, un klints ir Jēzus. Viņi seko Jēzus gājumam, seko Viņam.

Francisks pasvītroja, ka augstprātīgie, liekulīgie, „kristieši izskata pēc” tiks sagrauti, pazemoti, kamēr nabadzīgie būs tie, kas triumfēs – nabadzīgie garā, tie, kuri Dieva priekšā jūtas nekas, pazemīgie, kas veicina pestīšanu, praksē liekot Kunga Vārdu. „Šodien esam, rīt vairs nebūsim” teica pāvests, citējot svētā Bernarda vārdus. „Padomā, cilvēk, kas no tevis būs: barība tārpiem”. „Mūs visus ēdīs tārpi”, atgādināja pāvests. „Ja mūsu dzīvē nebūs šīs klints, tad tiksim samīti”, viņš uzsvēra un aicināja lūgties:

„Šai sagatavošanās laikā Ziemassvētkiem lūgsim Kungam, lai esam balstīti uz stipras klints, kas ir Viņš. Mūsu cerība ir Viņš. Mēs visi esam grēcinieki, esam vāji, taču, ja Viņā saliksim cerību, varēsim iet uz priekšu. Tas ir kristieša prieks – saprast, ka Viņā ir cerība, piedošana, miers, prieks. Un nelikt cerību lietās, kas šodien ir, bet kuru rīt vairs nebūs”.

I. Šteinerte/VR