Romas bīskaps un Konstantinopoles ekumeniskais patriarhs kopā lūdzas apustuļa Andreja svētku priekšvakarā

Pēc Svētās Mises Stambulas Svētā Gara katedrālē, pāvests devās uz 5 kilometrus attālo Fanaru, uz ekumeniskā patriarhāta mītni. Tā ir visas pasaules Pareizticīgo Baznīcas centrs. Pareizticīgo Baznīcai pieder ap 300 miljonu cilvēku, jo īpaši Austrumeiropā un Dienvideiropā, Vidusjūras ziemeļaustrumu krastos un Tuvajos Austrumos. Pareizticīgo Baznīca sastāv no vairākām patriarhālajām Baznīcām, kas glabā savu autonomiju, tai pašā laikā paliekot vienotas ticības garā. Terminu „pareizticība” pirmo reizi izmantoja grieķu kristieši IV gadsimtā, lai atšķirtu kanonisko ticību no citām doktrīnām. Par pareizticīgām sevi sauc arī dažas Austrumu Baznīcas, kas ir atšķīrušās V gadsimtā pēc monofizītu herēzijas. Pareizticīgo Baznīcas vada patriarhs. Šis tituls tika izmantots attiecībā uz piecām pirmajām Baznīcām – uz Romas, Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes Baznīcām. Šī ir imperatora Justiniāna VI gadsimtā nodibināta pentarhija. XVI gadsimtā zem šī titula tika iekļauts arī Maskavas metropolīts, XX gadsimta sākumā Serbijas un Bulgārijas arhibīskapi, un XX gadsimta vidū Rumānijas Baznīcas galva. Savukārt, senās Gruzijas Baznīcas galvam ir katolikosa-patriarha tituls. Visbeidzot, Armēņu apustulisko Baznīcu, kuru dažreiz mēdz pieskaitīt pareizticīgo Baznīcām, vada katolikoss.

Pareizticīgo hierarhijai ir trīs senās pakāpes – diakons, priesteris un bīskaps. Arhidiakons ir diakons, arhimandrīts – priesteris, metropolīts, arhibīskaps un patriarhs ir bīskapi.

Ekumeniskais patriarhāts ir pareizticības visaugstākais sēdeklis un ekumeniskais patriarhs ir primus inter pares, proti, pirmais starp līdzīgajiem attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles patriarhs kanoniski ir pareizticīgo vienotības iemiesojums un darbības koordinators. Viņa ekleziālajā jurisdikcijā līdzās Stambulai, iekļaujas četras diecēzes Turcijā, Atosa kalns, Krēta, Patmosa un Dodekanesas salas, un emigrācijas rezultātā – arī diecēzes Centrāleiropā, Rietumeiropā, Amerikas kontinentos, Pakistānā un Japānā. Bez tam, ekumeniskais patriarhs ir galva pareizticīgajiem tais pasaules teritorijās, kas nav pakļautas tiešai pareizticīgo patriarhātu jurisdikcijai.

Patriarhāta sēdeklis gadsimtiem ilgi atradās blakus Svētās Sofijas katedrālei. Pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā, tas tika pārcelts, un kopš 1601. gada atrodas Fanaras kvartālā. Šeit atrodas arī patriarhālā Svētā Jura baznīca, kurā šodien viesojās Romas bīskaps Francisks. Dievnamā viņš ienāca kopā ar ekumenisko patriarhu Bartolomeju I. Pēc patriarha sveicieniem, pāvests teica uzrunu, kurā patriarhu uzrunāja kā dārgo brāli. Tā kā iestājās vakars, Francisks atzīmēja, ka tas vienmēr atnes jauktas izjūtas – pateicību par nodzīvoto dienu un sevis novēlēšanu Dievam naktī, kas nolaižas pār zemi. Pāvests atzina:

„Šovakar mana dvēsele ir piepildīta ar pateicību Dievam, kurš ļauj man būt šeit un noslēdzoties intensīvas apustuliskās vizītes dienai, lūgties kopā ar Jūsu Svētību un ar šo Baznīcu-māsu. Tai pašā laikā mana dvēsele gaida dienu, ko liturģiski jau esam uzsākuši. Tie ir svētā apustuļa Andreja svētki, kas ir šīs Baznīcas aizbildnis.”

Pateicoties par brālīgo uzņemšanu, pāvests apliecināja, ka tikšanās prieka avots nav pašos, vai pašu pūliņos, bet gan kopējā sevis uzticēšanā Dievam, kurš liek pamatu savas svētnīcas – Baznīcas atjaunošanai (sal. Zak 8, 9). Lūk, tā ir miera un prieka sēkla! Šo mieru un prieku nespēj dot pasaule, bet saviem mācekļiem tos ir apsolījis Kungs Jēzus. Šo apsolījumu dzirdēja un kā dāvanu pieņēma Andrejs un Pēteris. Viņi bija miesīgi brāļi, bet tikšanās ar Kristu tos pārveidoja par brāļiem ticībā un žēlsirdībā. Pāvests teica, ka šai prieka pilnajā vakarā, šai nomoda pilnajā lūgšanā viņš šos abus brāļus vēlas nosaukt par „cerības brāļiem”. Vēršoties pie patriarha Bartolomeja I, Francisks piebilda:

„Svētība, cik liela žēlastība ir būt brāļiem cerībā Augšāmcēlušajā Kungā! Cik liela žēlastība un cik liela atbildība ir spēja iet kopā šai cerībā, būt svēto brāļu, apustuļu Andreja un Pētera aizbildniecības atbalstītiem! Un apzināties, ka šī kopējā cerība nepieviļ, jo tā ir balstīta nevis uz mums un mūsu nabadzīgajiem spēkiem, bet gan uz Dieva uzticību. Ar šo līksmo cerību, kas ir pateicības un priecīgu gaidu piepildīta, izsaku Jūsu Svētībai, visiem klātesošajiem un Konstantinopoles Baznīcai sirsnīgus un brālīgus laba vēlējumus svētā aizbildņa svētkos!”

Pēc kopējas lūgšanas notika patriarha Bartolomeja I un pāvesta Franciska privāta tikšanās un apmaiņa ar dāvanām ekumeniskā patriarhāta telpās. Atvadījies, Svētais tēvs devās uz Stambulas pontifikālo pārstāvniecību, lai ieturētu vakariņas un nakšņotu. Jāpiebilst, ka Stambulas pontifikālā pārstāvniecība ir pazīstama ar vārdu „Ronkalli nams”, jo šeit no 1935. līdz 1944. gadam rezidēja apustuliskais delegāts Turcijā Andželo Ronkalli. Nākamais pāvests Jānis XXIII no visas sirds mīlēja Turciju un tās tautu. Viņš iemācījās arī turku valodu un izmantoja to savās lūgšanās. Tai laikā nepastāvēja diplomātiskās attiecības starp Svēto Krēslu un Turciju, taču apustuliskais delegāts neformālā veidā izveidoja savstarpējas cieņas un uzticības pilnas attiecības ar valsts autoritātēm. Kļūdams pāvests, Jānis XXIII 1959. gada 11. jūnijā pieņēma audiencē Turcijas prezidentu Celalu Baijaru un dažus mēnešus vēlāk nodibināja diplomātiskās attiecības starp Svēto Krēslu un Turciju.

I. Šteinerte/VR