Kāds ir izšķirošais elements, no kura ir atkarīga mūsu pestīšana un laime? – atbildi
uz šo jautājumu atrodam 26. novembra pāvesta katehēzes mācībā. Neraugoties uz lietu,
Svētā Pētera laukumā bija ieradušies vairāki tūkstoši svētceļnieku no daudzām valstīm.
Vispārējās audiences laikā Francisks pievērsās Baznīcai, kas ir ceļā uz Debesu valstību.
Paradīze ir kas vairāk nekā vieta – viņš uzsvēra. Paradīze ir dvēseles stāvoklis.
Runa ir par cilvēka visdziļāko sirds ilgu piepildījumu, par prieku, mieru un Dieva
mīlestību, ar ko būsim pilnībā pārņemti.
„Iepazīstinot mūsdienu cilvēkus ar
Baznīcu, Vatikāna II koncils norādīja uz kādu fundamentālu patiesību, ko mums nekad
nevajadzētu aizmirst”, sacīja Francisks. „Baznīca nav kāda statiska realitāte, kas
stāvētu uz vietas un būtu pašmērķis, bet tā atrodas nemitīgā ceļā uz augstāko un brīnišķīgo
mērķi, proti, Debesu valstību” (sal. Lumen gentium, 5). Tātad, mūsu dzīves
mērķis ir Debesu valstība, un Baznīca šīs zemes virsū ir šīs valstības iedīglis un
sākums. Pāvests atzina, ka šajā sakarā mūsos rodas ne mazums jautājumu: Kad notiks
šī beidzamā pāreja? Kāda izskatīsies šī jaunā dimensija, kurā ieies Baznīca? Kas tad
notiks ar cilvēci? Kas notiks ar radīto pasauli, kurā mēs dzīvojam? Tie nav jauni
jautājumi. Tos uzdeva jau Jēzus mācekļi. Balstoties uz paša Kristus mācību, Vatikāna
II koncils atbild, ka mēs nezinām ne to, kad pienāks pasaules gals, ne arī to, kā
notiks tās pārveidošana. Tomēr mēs zinām, ka Dievs mums gatavo jaunu zemi, kur mājos
taisnība un būs piepildītas visas mūsu ilgas pēc miera un laimes.
„Lūk, mērķis,
uz ko tiecas Baznīca”, turpināja pāvests. „Kā saka Bībele, šis mērķis ir ‘jaunā Jeruzaleme’,
‘Paradīze’. Tā drīzāk ir nevis vieta, bet dvēseles ‘stāvoklis’, kurā mūsu dziļākās
ilgas būs piepildītas pārpilnībā un mēs, kā radība un Dieva bērni, sasniegsim pilnīgu
briedumu. Beidzot ietērpsimies pilnīgā priekā, mierā un Dieva mīlestībā bez ierobežojumiem
un skatīsim Viņu vaigu vaigā (sal. 1 Kor 13, 12). Skaisti par to domāt, skaisti domāt
par debesīm… Mēs visi satiksimies tur, augšā, visi, visi. Tas ir skaisti. Tas dod
mūsu dvēselei spēku”.
Francisks piebilda, ka pastāv sadraudzība starp Debesu
Baznīcu un šīs zemes Baznīcu. No vienas puses, tie, kuri jau ir Debesu valstībā, var
mūs atbalstīt, aizbildinot un aizlūdzot par mums. No otras puses, arī mēs esam aicināti
veltīt savus labos darbus, lūgšanas un Svēto Misi par tiem, kuri vēl atrodas šķīstītavā
un gaida, kad varēs baudīt svētlaimes prieku, lai tādējādi atvieglinātu viņu ciešanas.
Tas ir svarīgi, jo kristīgā skatījumā nav atšķirības starp to, kurš jau ir miris,
un to, kurš vēl ir dzīvs – norādīja pāvests, uzsverot, ka atšķirība ir starp to, kurš
ir Kristū un nav Viņā. Tātad, tas ir izšķirošais elements, no kura būs atkarīga mūsu
pestīšana un laime – dzīve draudzībā un vienotībā ar Kristu, dzīve Dieva žēlastības
stāvoklī, piederība Jēzum. Tie, kuri Viņam pieder, vai būtu dzīvi vai miruši, ir vienoti
ar Viņu.
Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka, saskaņā ar sv. Pāvila
mācību, visa radība gaida atbrīvošanu (sal. Rom 8, 21). Citās Svēto Rakstu vietās
tiek runāts par „jaunām debesīm” un „jaunu zemi” (sal. 2 P 3, 13; Atkl 21, 1). Ar
to ir pateikts, ka visa pasaule tiks atjaunota un atbrīvota no ikviena ļaunuma traipa
un no nāves. Īstenībā, šī pārveidošanās jau ir iesākusies līdz ar Kristus nāvi un
augšāmcelšanos. Tāpēc pasauli, kurā mēs dzīvojam, gaida nevis iznīcība, bet piepildījums.
Tā kļūs par to, par ko tai jābūt, atjaunosies patiesībā un skaistumā. Tāds ir Dieva
plāns. Noslēdzot katehēzes mācību, kā arī sveicot atsevišķas svētceļnieku grupas,
pāvests apliecināja, ka mums tā ir brīnišķīga dāvana, ka varam piederēt Baznīcai,
jo tai ir tik cēls aicinājums! Viņš novēlēja, lai mēs to aizvien labāk apzinātos un
lūgtu Vissvētākās Jaunavas Marijas, Baznīcas Mātes aizbildniecību, lai viņa palīdz
mums būt priecīgiem paļāvības un cerības lieciniekiem savu brāļu vidū.
Vēršoties
pie arābu valodā runājošajiem kristiešiem, sevišķi tiem, kur ieradās Romā no Irākas
un citām Tuvo Austrumu zemēm, Svētais tēvs aicināja būt stipriem ticībā. Vardarbība,
ciešanas un grēka smagums liek mums visu salikt taisnīgā Dieva rokās. Viņš katru no
mums tiesās saskaņā ar mūsu darbiem. „Esiet stipri un turieties pie Baznīcas, pie
savas ticības, lai tādējādi ar savu paļāvību un uzticību šķīstītu pasauli”, mudināja
pāvests. „Pārveidojiet to ar savu cerību un padariet to labāku ar savu piedošanu,
mīlestību un pacietīgo liecību!”
Vispārējās audiences beigās pāvests atgādināja,
ka no piektdienas līdz svētdienai veiks apustulisko ceļojumu uz Turciju. Viņš aicināja
visus lūgties par šo Pētera vizīti pie sava brāļa Andreja, lai tā nestu miera, atklāta
dialoga starp reliģijām un saskaņas turku tautas starpā augļus. Sveicot jauniešus,
slimniekus un jaunlaulāto pārus Svētais tēvs atgādināja, ka svētdien sāksies Adventa
laiks.