Eiropa, kur ir tavs spēks?

Kur ir tavs spēks? Kur ir tavs ideāls, kas tevi iedvesmoja pagātnē? Kur ir tava zinātkāre un tavs attapības gars? Kur ir tavas slāpes pēc patiesības, ko līdz šim tik dedzīgi nodevi tālāk pasaulei? – ar šiem jautājumiem pāvests vērsās pie Eiropas, uzstājoties Eiropas Padomē, Strasbūrā. Viņa uzrunas galvenais temats bija miers. Kā mēs varam tiekties pēc šī tik augstā mērķa, proti, miera? – viņš jautāja. Francisks uzsvēra, ka, lai ietu miera ceļu, būtiskākais ir saskatīt otrā cilvēkā nevis ienaidnieku vai pretinieku, ar kuru būtu jācīnās, bet brāli, ko esam aicināti pieņemt. Turklāt miers ir nemitīgs process. Tas ir labums, pēc kura esam aicināti nepārtraukti tiekties, un pār kuru mums jābūt vienmēr nomodā. To jau savā laikā labi apzinājās Eiropas Savienības „tēvi” jeb dibinātāji. Redzot to postu, ko Eiropai nodarīja Otrais Pasaules karš un dzelzs aizkars, viņi vēlējās panākt tās atjaunotni. Tādā veidā Eiropas Padome pirms 65 gadiem kļuva par nozīmīgu instrumentu dažādiem procesiem un darbībām, lai atjaunotu sabiedrības dinamismu.

Savā laikā pāvests Pāvils VI atgādināja, ka institūcijas, kuras darbojas miera labā, sasniedz savu mērķi tieši ar savu nemitīgo darbību, protot katrā brīdī panākt mieru. Nepietiek tikai apturēt karus, bet ir jātiecas pēc miera, kas balstītos uz patiesu izlīgšanu – piebilda Francisks. Lai panāktu mieru, vispirms šajā sakarā ir jārūpējas par atbilstošu audzināšanu. Tas, savukārt, nozīmē turēties tālāk no „konflikta kultūras”, kuras mērķis ir iebaidīt otru un nostumt malā to, kurš domā vai dzīvo citādāk. Tā ir taisnība, ka konfliktus nedrīkstam ignorēt vai slēpt. Tos ir jāpieņem. Tomēr esam aicināti neapstāties pie tiem, neiestigt tajos. Ja paliekam konfliktu lamatās, zaudējam perspektīvu, mūsu apvārsnis sašaurinās un pati realitāte kļūst fragmentāra. Ja aizkavējamies konfliktā, pazaudējam realitātes dziļās vienotības izjūtu (sal. Evangelii gaudium, 226).

Pāvests atzina, ka miers pārāk bieži ir iedragāts. Šodien dažādi konflikti skar ne tikai mums tālas zemes kaut kur citos kontinentos, bet arī tepat Eiropā. Daudzi cilvēki cieš un mirst. Tie ilgojas pēc miera, bet tai pat laikā padodas vecajiem kārdinājumiem. Lai panāktu pašreizējās krīzes mierīgu atrisinājumu, svarīga loma pienākas tieši Eiropas Padomei – atgādināja Francisks, norādot uz dažādiem konfliktu veidiem, kas plosa mūsdienu pasauli, proti, terorisms, ieroču, kā arī cilvēku tirdzniecība. Miers nav tikai karu un konfliktu neesamība – uzsvēra Svētais tēvs. Kristīgā skatījumā miers ir Dieva dāvana un vienlaikus cilvēka brīvas un saprātīgas darbības rezultāts – cilvēka, kurš patiesībā un mīlestībā tiecas pēc kopējā labuma.

Meklējot atbildi uz jautājumu par to, ko darīt, lai sasniegtu šo tik cēlo mērķi, tas ir, mieru, pāvests sacīja: „Eiropas Padomes izvēlētais ceļš vispirms ir cilvēktiesību veicināšanas ceļš, kur klāt nāk demokrātijas un tiesiskuma attīstība. Tas ir īpaši vērtīgs darbs ar nozīmīgām ētiskām un sociālām implikācijām, jo no pareizas šo jēdzienu izpratnes un nemitīgas to pārdomāšanas ir atkarīga mūsu sabiedrību attīstība, mierīga savstarpēja sadzīvošana un nākotne. Šāda pētniecība ir viens no lielajiem ieguldījumiem, ko Eiropa ir devusi un joprojām dod visai pasaulei”.

Turpinājumā Francisks pievērsās Eiropas saknēm, atgādinot, ka lai ietu pretī nākotnei, vajadzīga pagātne, vajadzīgas dziļas saknes, nepieciešama drosme, lai mēs neslēptos tagadnes un tās izaicinājumu priekšā. Saknes dzīvina patiesība – uzsvēra pāvests. Patiesība ir ikvienas sabiedrības, kura grib būt patiesi brīva, cilvēciska un solidāra, dzīvības sula. Patiesība uzrunā sirdsapziņu, kas ir spējīga apzināties savu cieņu un atvērties absolūtajam, kļūstot par fundamentālo izvēļu avotu, izvēļu, ko nosaka citu labuma meklējumi, kā arī kļūstot par atbildīgas brīvības vietu. Nemeklējot patiesību, katrs kļūst par mērauklu pats sev, bet tas, savukārt, noved pie vienaldzības globalizācijas, kuras pamatā ir egoisms un nespēja dzīvot patiesu sociālo dzīvi. Tas noved arī pie atmešanas kultūras, kurā šobrīd esam ieslīguši, nespējot veidot autentiskas, patiesības un savstarpējas cieņas cauraustas cilvēciskās attiecības. Tā mūsu acu priekšā ir ievainotās Eiropas tēls – piebilda Francisks. To ir ievainojuši gan pagātnes pārbaudījumi, gan arī šodienas krīze. Šķiet, ka Eiropai šodien pietrūkst spēka un enerģijas, kas tai bija agrāk. Šodienas Eiropa ir mazliet pagurusi un pesimistiski noskaņota. Kur ir tavs spēks un kuri ir tavi ideāli? – jautāja pāvests, norādot, ka no atbildes uz šiem jautājumiem būs atkarīga mūsu kontinenta nākotne.

Uzrunā Francisks pievērsās diviem mūsdienu izaicinājumiem, kas ir skāruši Eiropu, proti, multipolaritātei un transversalitātei, un pauda gandarījumu par Eiropas Padomes vēlmi investēt starpkultūru dialogā, ieskaitot tā reliģisko dimensiju. Runa ir par iespēju satikties, īstenojot atklātu, cieņas pilnu un bagātinošu apmaiņu starp dažādas izcelsmes, dažādu etnisko, reliģisko un lingvistisko grupu cilvēkiem. Šādas tikšanās mūsdienu kontekstā ir īpaši svarīgas. Šajā sakarā pāvests norādīja arī uz kristietības lielo ieguldījumu Eiropas kultūras un sociālajā attīstībā patiesu attiecību starp reliģiju un sabiedrību ietvarā. Kristīgā skatījumā prāts un ticība, reliģija un sabiedrība cita citu papildina un izgaismo. Tāpēc Eiropas sabiedrība var tikai gūt labumu no šo saišu atjaunošanas – gan lai stātos pretī reliģiskajam fundamentālismam, gan lai izkļūtu no prāta „šaurības”, kas cilvēkam nedara godu.

Noslēgumā pāvests apliecināja, ka katoļu Baznīca ar Eiropas Bīskapu konferenču padomes starpniecību ir gatava sadarboties ar Eiropas Padomi cilvēktiesību ētiskajā aspektā, dzīvības aizsardzības sfērā, vides aizsardzības jomā, kā arī citos jautājumos.

J. Evertovskis / VR