Lai spīdētu ar Dieva gaismu!

„Lai Baznīca būtu nabadzīga un lepotos ar Dievu, nevis pati ar sevi,” šādu vēlēšanos izteica pāvests pirmdienas rīta Svētajā Misē. Viņš paskaidroja, ka tad, kad Baznīca ir pazemīga un nabadzīga, tā ir uzticīga Kristum, pretējā gadījumā tā krīt kārdinājumā „spīdēt ar savu gaismu”, nevis dāvāt pasaulei Dieva gaismu. Francisks salīdzināja divus devējus – to, kurš dod daudz un publiski, lieloties un izrādoties citu priekšā, un to, kurš dod maz, nepiesaistot citu cilvēku, bet vienīgi Dieva uzmanību, jo Dievs ir tas, kuram šāds devējs uzticas. Evaņģēlija epizodē par atraitni, kura Jēzus acu priekšā svētnīcā noliek savus vienīgos nabaga grašus tai pašā laikā, kad bagātie met lielas naudas summas, ar kurām viņi ir pārpilni, pāvests izcēla divas tendences, kas vienmēr ir pastāvējušas Baznīcas vēsturē. Francisks uzsvēra, ka Baznīcai vajadzētu būt pazemīgai kā atraitnei svētnīcā. Tai nevajadzētu citas bagātības, kā vien savu Līgavaini. Svētais tēvs atzina:

„Man patīk šāds Baznīcas tēls, kas savā ziņā ir kā atraitne, jo tā gaida atgriežamies savu Līgavaini… Tās Līgavainis jau ir Euharistijā, Dieva Vārdā, nabadzīgajos. Taču viņa gaida to atgriežamies. Tāda ir Baznīcas attieksme. Šī atraitne nebija svarīga persona, viņas vārds neparādījās avīzēs. Neviens viņu nepazina. Viņai nebija diplomu, nekā. Nekā! Viņa nespīdēja ar savu gaismu. Es šai sievietē saskatu Baznīcas tēlu. Baznīcas lielais tikums ir nespīdēt ar savu gaismu, bet spīdēt ar gaismu, kas nāk no tās Līgavaiņa. Kas nāk tieši no Līgavaiņa! Un gadsimtiem ilgi, kad Baznīca ir gribējusi spīdēt ar savu gaismu, tā ir kļūdījusies”.

Pāvests Francisks atzīmēja, ka dažreiz Kungs var prasīt Baznīcai „ņemt nedaudz savas gaismas”. Tas nozīmē, ka Baznīcas misija ir apgaismot cilvēci, un gaismai, kas tiek dāvāta, ir jābūt vienīgi tai, kas pazemības garā saņemta no Kristus:

„Viss kalpojums, ko veicam Baznīcā, ir tāpēc, lai palīdzētu šo gaismu saņemt. Kalpojums bez šīs gaismas neder. Tas nav labs kalpojums, jo Baznīca kļūst vai nu bagāta, vai varena, vai tiecas pēc varas, vai arī pazaudē ceļu, kā tas daudzreiz ir noticis vēsturē un notiek mūsu dzīvē, kad gribam citu gaismu, kas nav no Kunga – kad gribam savu gaismu”.

Francisks piebilda, ka tad, kad Baznīca ir uzticīga cerībai un savam Līgavainim, tā priecājas saņemt Viņa gaismu, būt šai ziņā par atraitni, kas gaida, līdzināties mēnesim, kam sekos saule.

„Kad Baznīca ir pazemīga, kad Baznīca ir nabadzīga, arī tad, kad Baznīca atzīst savus trūkumus, jo trūkumi piemīt mums visiem, Baznīca ir uzticīga. Baznīca saka: „Esmu tumša, bet gaisma man nāk no turienes! Tas mums dara daudz laba. Lūgsim šo atraitni, kas noteikti ir debesīs, lūgsim, lai viņa māca būt par šādu Baznīcu, lai spējam atteikties no visa, kas mums pieder. Lai nekas nepaliktu pašiem! Lai visu atdodam Kungam un tuvākajam. Pazemīgi. Bez lielīšanās ar savu gaismu, bet vienmēr meklējot gaismu, kas nāk no Kunga!”

I. Šteinerte/VR