2014-11-17 15:37:38

Neieslēgties privileģētu mācekļu mikroklimatā, kas attālina no Dieva Baznīcas!


„Baznīca nav izredzēto grupa, kas ir aizvērta ekleziastiskā mikroklimatā,” teica pāvests pirmdienas rīta Svētajā Misē. Francisks atzīmēja, ka bieži ir tā, ka kristieši vēlas būt ar Jēzu, taču negrib atrasties ne tuvu nabadzīgajiem un atstumtajiem. „Raudzīties uz Jēzu, aizmirstot Viņu saskatīt nabadzīgajā, kas prasa palīdzību, atstumtajā, kas varbūt izraisa riebumu…” Pāvests teica, ka visos laikos tas ir bijis Baznīcas kārdinājums, proti, iežogot sevi „ekleziastiskā mikroklimatā” tā vietā, lai atvērtu durvis sociāli izslēgtajiem.

Pāvests homīlijā vadījās pēc stāsta par Jērikas aklo, kas ir viena no visintensīvākajām lappusēm Evaņģēlijā. Šis vīrs nevēlas neko citu, kā vien pestīšanu. Viņš vēlas būt dziedināts un kliedz tik stipri, ka pārspēj vienaldzības mūri, kas to apjož, līdz sasniedz Jēzus sirds durvis. Lai netraucētu Jēzum, šo vīru apklusināt steidzas mācekļi, tādējādi attālinot Kungu no perifērijas:

„Perifērija nevarēja ierasties pie Kunga, jo šis pulciņš, kaut arī ar labiem nodomiem, aizslēdza durvis. Un tas bieži notiek starp mums, kristiešiem. Kad esam atraduši Kungu, mums pašiem nepamanot, sākam veidot šo ekleziastisko mikroklimatu. Ne tikai priesteri, bīskapi, bet arī ticīgie: „Bet mēs esam tie, kas ir kopā ar Kungu…”. Un raugoties uz Kungu, nepaskatāmies uz Kunga vajadzībām: nepaskatāmies uz Kungu, kas ir izsalcis, izslāpis, kurš ir cietumā, slimnīcā. Uz Kungu atstumtajā! Un šis klimats nodara lielu ļaunumu”.

No rūgtuma pilnas ironijas pāvests Francisks pārgāja uz jau minētā pulciņa aprakstu, kurš jūtas Kunga izredzēts un kurš vēlas saglabāt šo nelielo pasauli, attālinot jebkuru, kurš iedrošināsies Kungu traucēt, tai skaitā pat bērnus. „Viņi aizmirsa un atstāja savu pirmo mīlestību,” teica Francisks.

„Kad Baznīcā ticīgie, kalpotāji, kļūst par šādu pulciņu… nevis ekleziālu, bet ekleziastisku, jūtoties privileģēti būt Kunga tuvumā, viņi jūt kārdinājumu aizmirst savu pirmo mīlestību, to tik skaisto mīlestību, ko mēs visi esam izbaudījuši brīdī, kad mūs paaicināja, atpestīja Kungs. Kad Viņš mums teica: „Tev vēlu tik daudz laba!” Šis ir mācekļu kārdinājums: aizmirst savu pirmo mīlestību, tas ir, aizmirst arī perifērijas, kur es pirms tam atrados, arī ja man būtu jākaunas”.

Pāvests norādīja, ka Evaņģēlija apraksts uz skatuves izved arī trešo grupu – vienkāršo tautu, to, kas slavē Kungu par aklā izdziedināšanu. Francisks atzīmēja, ka tik daudzreiz rodam vienkāršos ļaudis, daudzas vecmāmiņas, kuras, nesot upuri, iet lūgties uz Dievmātes svētnīcu. Viņas nelūdz privilēģijas, bet vienīgi žēlastību. Pāvests norādīja, ka tā ir ticīgā tauta, kas prot sekot Kungam, neprasot nevienu privilēģiju, tauta, kas spēj „zaudēt laiku” ar Kungu un visvairāk par visu – neaizmirst „atstumto Baznīcu” – bērnus, slimniekus, cietumniekus. Pāvests aicināja:

„Lūgsim Kungam žēlastību, lai mēs visi, kuriem ir dota žēlastība būt paaicinātiem, nekad, nekad, nekad neattālinātos no šīs Baznīcas! Lai nekad neienāktu šai ekleziastisko, privileģēto mācekļu mikroklimatā, kas attālinās no Dieva Baznīcas, kura cieš, kura lūdz pestīšanu, lūdz ticību, lūdz Dieva Vārdu. Lūgsim žēlastību, lai mēs būtu Dievam uzticīga tauta, neprasot Kungam nekādu privilēģiju, kas mūs attālina no Dieva tautas!”

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.