Neieslēgties privileģētu mācekļu mikroklimatā, kas attālina no Dieva Baznīcas!
„Baznīca nav izredzēto grupa, kas ir aizvērta ekleziastiskā mikroklimatā,” teica pāvests
pirmdienas rīta Svētajā Misē. Francisks atzīmēja, ka bieži ir tā, ka kristieši vēlas
būt ar Jēzu, taču negrib atrasties ne tuvu nabadzīgajiem un atstumtajiem. „Raudzīties
uz Jēzu, aizmirstot Viņu saskatīt nabadzīgajā, kas prasa palīdzību, atstumtajā, kas
varbūt izraisa riebumu…” Pāvests teica, ka visos laikos tas ir bijis Baznīcas kārdinājums,
proti, iežogot sevi „ekleziastiskā mikroklimatā” tā vietā, lai atvērtu durvis sociāli
izslēgtajiem.
Pāvests homīlijā vadījās pēc stāsta par Jērikas aklo, kas ir
viena no visintensīvākajām lappusēm Evaņģēlijā. Šis vīrs nevēlas neko citu, kā vien
pestīšanu. Viņš vēlas būt dziedināts un kliedz tik stipri, ka pārspēj vienaldzības
mūri, kas to apjož, līdz sasniedz Jēzus sirds durvis. Lai netraucētu Jēzum, šo vīru
apklusināt steidzas mācekļi, tādējādi attālinot Kungu no perifērijas:
„Perifērija
nevarēja ierasties pie Kunga, jo šis pulciņš, kaut arī ar labiem nodomiem, aizslēdza
durvis. Un tas bieži notiek starp mums, kristiešiem. Kad esam atraduši Kungu, mums
pašiem nepamanot, sākam veidot šo ekleziastisko mikroklimatu. Ne tikai priesteri,
bīskapi, bet arī ticīgie: „Bet mēs esam tie, kas ir kopā ar Kungu…”. Un raugoties
uz Kungu, nepaskatāmies uz Kunga vajadzībām: nepaskatāmies uz Kungu, kas ir izsalcis,
izslāpis, kurš ir cietumā, slimnīcā. Uz Kungu atstumtajā! Un šis klimats nodara lielu
ļaunumu”.
No rūgtuma pilnas ironijas pāvests Francisks pārgāja uz jau minētā
pulciņa aprakstu, kurš jūtas Kunga izredzēts un kurš vēlas saglabāt šo nelielo pasauli,
attālinot jebkuru, kurš iedrošināsies Kungu traucēt, tai skaitā pat bērnus. „Viņi
aizmirsa un atstāja savu pirmo mīlestību,” teica Francisks.
„Kad Baznīcā ticīgie,
kalpotāji, kļūst par šādu pulciņu… nevis ekleziālu, bet ekleziastisku, jūtoties privileģēti
būt Kunga tuvumā, viņi jūt kārdinājumu aizmirst savu pirmo mīlestību, to tik skaisto
mīlestību, ko mēs visi esam izbaudījuši brīdī, kad mūs paaicināja, atpestīja Kungs.
Kad Viņš mums teica: „Tev vēlu tik daudz laba!” Šis ir mācekļu kārdinājums: aizmirst
savu pirmo mīlestību, tas ir, aizmirst arī perifērijas, kur es pirms tam atrados,
arī ja man būtu jākaunas”.
Pāvests norādīja, ka Evaņģēlija apraksts uz skatuves
izved arī trešo grupu – vienkāršo tautu, to, kas slavē Kungu par aklā izdziedināšanu.
Francisks atzīmēja, ka tik daudzreiz rodam vienkāršos ļaudis, daudzas vecmāmiņas,
kuras, nesot upuri, iet lūgties uz Dievmātes svētnīcu. Viņas nelūdz privilēģijas,
bet vienīgi žēlastību. Pāvests norādīja, ka tā ir ticīgā tauta, kas prot sekot Kungam,
neprasot nevienu privilēģiju, tauta, kas spēj „zaudēt laiku” ar Kungu un visvairāk
par visu – neaizmirst „atstumto Baznīcu” – bērnus, slimniekus, cietumniekus. Pāvests
aicināja:
„Lūgsim Kungam žēlastību, lai mēs visi, kuriem ir dota žēlastība
būt paaicinātiem, nekad, nekad, nekad neattālinātos no šīs Baznīcas! Lai nekad neienāktu
šai ekleziastisko, privileģēto mācekļu mikroklimatā, kas attālinās no Dieva Baznīcas,
kura cieš, kura lūdz pestīšanu, lūdz ticību, lūdz Dieva Vārdu. Lūgsim žēlastību, lai
mēs būtu Dievam uzticīga tauta, neprasot Kungam nekādu privilēģiju, kas mūs attālina
no Dieva tautas!”