Dot bērniem ticības piemērus, nevis vārdus!

„Dot bērniem ticības piemērus, nevis vārdus,” teica pāvests piektdienas rīta dievkalpojumā, kurā piedalījās bērni un pusaudži no kādas Romas draudzes. Kā nodod ticību tiem, kas dzimuši digitālajā laikmetā? „Ar veidu, kas vairāk par visiem citiem var uzrunāt tos, kuri dzīvo nemitīgā attēlu pasaulē – ar piemēru,” atbildēja Francisks. Dienā, kad Svētās Martas nama kapela šķita miniatūra Jauniešu dienu daļiņa, pāvests devās patērzēt ar saviem viesiem. Pārvarējuši sākotnējo kautrību, bērni atvērās dzīvai sarunai ar Svēto tēvu. Francisks vienlaikus iejutās katehēta un katehētu audzinātāja ādā. Viņš teica, ka raugoties uz bērniem un pusaudžiem, ir sajūta, ka piedalītos bērnu Misē. Uz viņiem raudzīties, nozīmē raudzīties uz apsolījumu, uz pasauli, kas nāks. „Ko atstāsim mūsu nākotnei?” viņš jautāja:

„Vai mācīsim to, ko esam dzirdējuši šīsdienas 1. lasījumā: staigāt mīlestībā un patiesībā? Vai mācīsim tikai ar vārdiem, bet paši savā dzīvē iesim uz citu pusi? Raudzīties uz bērniem mums nozīmē atbildību! Kristietim ir jāuzņemas rūpes par pusaudžiem, bērniem, un jānodod viņiem ticība, jānodod tas, no kā cilvēks dzīvo, kas atrodas viņa sirdī. Mēs nedrīkstam aizmirst par stādiņiem, kas aug!”

Pāvests apgalvoja, ka viss atkarīgs no patiesas attieksmes pret bērniem un pusaudžiem. „Kāda ir mana attieksme?” Vai tā ir brāļa, tēva, mātes, māsas attieksme, kas viņiem palīdz augt, vai arī atsvešināta attieksme: „lai viņi aug, bet es dzīvošu savu dzīvi…?

„Uz mums visiem gulstas atbildība dot labāko, kas mums pieder, un labākais, kas mums pieder, ir ticība. Dot viņiem to, bet dot ar piemēru! Ar vārdiem neder, ar vārdiem… Šodien vārdiem nav nozīmes! Šai attēlu pasaulē visiem šiem bērniem ir viedtālruņi un vārdi vairs neder… Piemērs! Piemērs! Bet, ko dodu viņiem es?”

Šai brīdī dialogs Svētās Martas nama kapelā ievirzījās citā gultnē. Pāvests bērniem jautāja, kāpēc viņi piedalās Svētajā Misē? Pēc brīža kāds no klātesošajiem saņēmās drosmi un atbildēja: „Lai redzētu tevi!” Pāvests atzinās, ka arī viņam patīk redzēt savus ciemiņus, bet vēlāk pajautāja, vai viņi ir saņēmuši pirmo Svēto Komūniju, Iestiprināšanas sakramentu, un visiem atgādināja, ka Kristība atver durvis kristīgajai dzīvei . Tūlīt pēc tam sākas gājums, kas ilgst visu mūžu. Tas ir gājums, kas aprakstīts šodien lasītajā Jāņa vēstules fragmentā „Staigāt patiesībā un mīlestībā”. Vēlāk sekos citi sakramenti, tādi, kā Laulība. Taču ir svarīgi, lai prastu dzīvot šo gājumu, lai prastu to dzīvot, kā Jēzus:

„Jautāju jums, vai lūgšana ir sakraments? … Skaļāk!... Nē? Pareizi, nē! Lūgšana nav sakraments, taču mums ir jālūdzas. Vai zināt, ka jums ir vajadzīgs lūgties? Lūgt Kungu, lūgt Jēzu, lūgt Dievmāti, lai palīdz mums šai patiesības un mīlestības gājumā. Vai sapratāt? Jūs esat nākuši, lai redzētu mani, kurš no jums to teica? …Tu!... Bet esat nākuši arī, lai redzētu Jēzu. Vai piekrītat? Vai arī Jēzu atstāsim malā? Tagad Jēzus nāks uz altāra. Un mēs visi Viņu redzēsim! Tas ir Jēzus! Šai brīdī ir jālūdz Jēzum, lai Viņš māca mums staigāt patiesības un mīlestības ceļus. Vai lūgsim visi kopā? „Staigāt patiesībā un mīlestībā!”

I. Šteinerte/VR