Nepārvērst kalpošanu varā!

„Kristieši nepārvērš kalpošanu varā,” teica pāvests šīrīta Svētajā Misē, norādīdams, ka vienmēr ir jācīnās pret kārdinājumiem, kas ved tālu no kalpošanas tuvākajam. Svētais tēvs uzsvēra, ka ir jākalpo tāpat, kā to darīja Jēzus, neko neprasot pretī. Francisks uzsvēra arī, ka nedrīkst savam kalpojumam uzkundzēties, pārveidojot to varas struktūrā. Jēzus runā par ticības spēku, taču tūlīt paskaidro, ka tas ir jāsavieno ar kalpošanu. Savas pārdomas par to, ko nozīmē kristieša kalpošana, pāvests attīstīja, pamatojoties uz šīsdienas Evaņģēlija līdzību par nederīgo kalpu. Kalps, kurš visu dienu strādāja tīrumā, vakarā pārnācis mājās, vēl ir spiests kalpot savam saimniekam.

„Kāds no mums ieteiktu šim kalpam iet uz vietējo pārvaldi meklēt padomu, ko ar šādu saimnieku darīt. Bet Jēzus saka: „Nē, kalpošana ir galēja, jo Viņš ir nospraudis ceļu ar šo savu kalpošanas attieksmi. Jēzus ir kalps. Viņš stādās pretim kā kalps, kurš ir nācis, lai kalpotu citiem, nevis lai citi kalpotu Viņam. Viņš to pasaka skaidri. Un tā, Kungs nosprauž apustuļiem to cilvēku ceļu, kas ir saņēmuši ticību, ticību, kas dara brīnumus. Jā, šī ticība darīs brīnumus kalpošanas ceļā”.

Pāvests piebilda, ka kristietis, kurš ir saņēmis ticības dāvanu Kristībā, bet neattīsta šo dāvanu kalpojot, kļūst neauglīgs kristietis bez spēka. Beigās viņš kļūst kristietis sevis dēļ, lai kalpotu tikai sev. Viņa dzīve ir skumja un viņš iznieko daudzas cēlas lietas, ko dod Kungs. Pāvests teica arī, ka kalpošana ir viena. Nav iespējams kalpot diviem kungiem – Dievam un bagātībām. Francisks aicināja uzmanīties, lai neattālināmies no šīs kalpošanas attieksmes, kas sākumā zūd slinkuma dēļ, bet drīz vien remdenu padara sirdi. Slinkums liek ieslīgt ērtībās:

„Slinkums mūs attālina no kalpošanas un ved pie ērtībām, pie egoisma. Daudzi kristieši labi uzvedas, apmeklē Misi, taču par kalpošanu nemaz nedomā. Kad saku kalpot, saku visu: kalpošana Dievam adorācijā, lūgšanā, slavēšanā, kalpošana tuvākajam ikreiz, kad tā ir nepieciešama, kalpošana līdz pat beigām, jo Jēzus tajā ir stiprs: „Tāpat arī jūs, kad būsiet visu izdarījuši, kas jums ir pavēlēts, sakiet: „Esam nederīgi kalpi.” Ir jākalpo bez maksas, neko neprasot pretim.”

Pāvests norādīja, ka otra iespēja attālināties no kalpošanas attieksmes, ir „nedaudz uzkundzēties situācijām”. Kaut kas līdzīgs notika arī ar mācekļiem, ar pašiem apustuļiem. Viņi attālināja cilvēkus, lai tie netraucētu Jēzum, taču īstenībā vēlējās, lai ērtāk būtu viņiem pašiem. Mācekļi uzkundzējās Jēzus laikam, viņi uzkundzējās Jēzus spēkam, viņi vēlējās Viņu tikai savai grupai. Bez tam, viņi uzkundzējās šai kalpošanas attieksmei, pārveidojot to varas struktūrā. Pāvests norādīja, ka kaut ko tādu saprotam, raugoties uz diskusiju par to, kurš ir lielāks – Jēkabs, vai Jānis, vai arī uz māti, kura iet prasīt Kungam, lai viens no viņas dēliem ir pirmais ministrs, otrs saimniecības administrators, kuru rokās ir visa vara. Tas notiek arī šodien, kad kristieši kļūst pārvaldnieki – ticības pārvaldnieki, Valstības pārvaldnieki, pestīšanas pārvaldnieki. Francisks konstatēja, ka tas notiek un no šīs kārdināšanas nav pasargāts neviens kristietis. Taču Kungs runā par kalpošanu – par kalpošanu pazemībā, kalpošanu cerībā, un tas ir kristīgās kalpošanas prieks.

„Dzīvē ir jācīnās pret kārdinājumiem, kas tiecas mūs attālināt no šīs kalpošanas attieksmes. Slinkums ved pie ērtībām, pie kalpošanas pa pusei, pie uzkundzēšanās situācijai, pie pārvēršanās no kalpa kungā, kas, savukārt, aizved pie augstprātības, lepnības, pie ļaunas izturēšanās pret cilvēkiem, pie jušanās svarīgiem, „jo esmu kristietis, man pieder pestīšana” un tamlīdzīgi. Lai Kungs mums dod šīs divas lielās žēlastības: pazemību kalpošanā, lai beigās varam teikt: „Esam nederīgi kalpi, taču kalpi līdz pat beigām”, un cerību, gaidot Kunga parādīšanos, kad Viņš atnāks mūs atrast”!

I. Šteinerte/VR