Piektdien, 7. novembrī, pāvests Francisks tikās ar Kanonizācijas lietu kongregācijas
prefektu kardinālu Andželo Amato un apstiprināja astoņus dekrētus, ar kuriem tiek
atzīta vairāku Dieva kalpu praktizēto tikumu varonība. Viens no viņiem ir bīskaps,
viens – klostera abats, trīs – priesteri, divas – lajes un viens – bērns. Pēdējais,
Silvio Disseņa, dzīvoja no 1967. gada 1. jūlija līdz 1979. gada 24. septembrim.
Silvio
ir itālis, dzimis netālu no Turīnas, katoļticīgu vecāku ģimenē. 1975. gada 7. septembrī
saņem Pirmo Svēto Komūniju. Kopš tās dienas viņš dzīvo intensīvās draudzības attiecībās
ar Jēzu, katru dienu daudz lūdzoties, piedaloties Svētajā Misē un reizi nedēļā pieņemot
Svēto Komūniju, apzinīgi izpildot savus pienākumus un pret visiem izturoties ar labestību.
11 gadu vecumā viņš smagi saslimst. Diagnoze – kaulu vēzis. Tomēr Silvio nekrīt izmisumā,
viņš nepadodas. Savu smago Krusta ceļu iet kopā ar Jēzu, upurējot savas ciešanas par
pasaules atpestīšanu. Jau drīz pēc nāves viņa svētuma slava izplatās daudzās pasaules
valstīs. „Lai iemantotu Paradīzi, man ir daudz jālūdzas un jācieš. Man ir daudz kas
sakāms Jēzum un Marijai”, apgalvoja Silvio, kurš garās bezmiega naktis pavadīja nemitīgā
lūgšanā, skaitot Rožukroni. Viņš lūdzās par priesteriem, par misionāriem, par cilvēku
atgriešanos pie Dieva, par to, lai visi dzīvotu kā brāļi. Šis divpadsmitgadīgais Dieva
kalps katram mūsdienu cilvēkam labi parāda, kāda ir dzīves jēga un kāds ir tās mērķis.
Tas ir: pazīt Dievu, mīlēt Viņu un kalpot Viņam, lai būtu ar Viņu kopā uz mūžiem Paradīzē.
Bīskaps Francisks Maksimians Valdess, kura tikumu varonību atzina pāvests,
ir dzimis Čīlē. Viņš dzīvoja no 1908. līdz 1982. gadam. Itāļu tautības abats, sv.
Benedikta ordeļa loceklis, Hildebrands Gregorijs nodzīvoja garu mūžu – no 1894 līdz
1985. gadam. Arī visi trīs priesteri – itālis, īrs un vācietis, kā arī laje, asociācijas
Foyers de Charité dibinātāja Marta Robēna – dzīvoja 20. gadsimtā. Savukārt,
slimnīcas Hotel-Dieu dibinātāja Monreālā, Džovanna Manse dzīvoja 17. gadsimtā.