Iet līdz galējām robežām, lai nevienam neļautu pazust!
„Īsts kristietis nebaidās nosmērēt rokas ar grēciniekiem, kā arī riskēt ar savu slavu,
jo viņam piemīt Dieva sirds, kurš nevēlas nevienu pazaudēt,” tādas ir pāvesta pārdomas
šīrīta Svētajā Misē. Homīlijas centrā šoreiz bija divas līdzības – par pazudušo avi
un par pazudušo drahmu. Farizeji un Rakstu zinātāji par skandālu uztver to, ka Jēzus
pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem. „Tai laikā šiem ļaudīm tas bija īsts skandāls,”
atzīmēja pāvests un izsaucās: „Iedomāsimies, kas notiktu, ja toreiz pasaulē būtu avīzes!”
Taču Jēzus atnāca, lai ietu un meklētu tos, kas bija attālinājušies no Kunga. Francisks
norādīja, ka šīs divas līdzības mums liek saskatīt, kāda ir Dieva sirds. „Dievs neapstājas,
Dievs neiet uz kādu noteiktu punktu, bet Viņš iet līdz pat dziļumiem, līdz galējām
robežām, Viņš vienmēr iet līdz galam. Dievs neapstājas pestīšanas pusceļā, it kā teiktu:
„Esmu visu padarījis, tālāk lai domā viņi paši”. Viņš iet vienmēr, Viņš iziet un nokāpj
laukumā,” skaidroja Francisks.
Farizeji un Rakstu zinātāji, savukārt, apstājas
pusceļā. Viņiem bija svarīgi, lai ienākumu un izdevumu bilance būtu labvēlīga un lai
tāpēc varētu dzīvot mierīgi. „Jā, ir tiesa, es pazaudēju trīs drahmas, pazaudēju desmit
avis, taču ir daudz arī iegūts” – šāda loģika neienāk Dieva prātā, Dievs nav afērists,
Dievs ir Tēvs, un Viņš iet atpestīt līdz pat galam, līdz galējām robežām. Kā pretstatu
pāvests stādīja kristiešus un garīgos ganus, kuri iet tikai pusceļu:
„Bēdas
ganam, kurš atver Baznīcas durvis un paliek tajās. Bēdas kristietim, kas sevī, savā
sirdī nejūt vajadzību iet un stāstīt citiem, cik labs ir Kungs. Cik daudz perversijas
ir to sirdīs, kuri jūtas taisnīgi, kā šie Rakstu zinātāji, šie farizeji. Viņi nevēlas
nosmērēt rokas ar grēciniekiem. Atcerēsimies to, ko viņi domāja: „Ak, ja šis būtu
pravietis, tad viņš zinātu, ka tā ir grēciniece.” Tā ir panicināšana. Viņi izmantoja
cilvēkus, vēlāk tos panicināja.”
„Būt ganam, kurš iet tikai pusceļu, nozīmē
palikt zaudētājos,” uzsvēra pāvests. Viņš atgādināja, ka ganam ir vajadzīga Dieva
sirds un viņam ir jāiet līdz pat galam, lai nevienam neļautu pazust:
„Īstam
ganam, īstam kristietim iekšā ir šī dedzība: lai neviens nepazustu! Tāpēc viņš nebaidās
nosmērēt rokas. Viņam nav bail. Viņš iet tur, kur ir jāiet. Viņš riskē ar savu dzīvību,
riskē ar slavu, riskē pazaudēt savas ērtības, savu statusu, pazaudēt arī ekleziālo
karjeru, taču viņš ir labs gans. Tādiem ir jābūt arī visiem citiem kristiešiem. Ir
viegli nosodīt citus, kā darīja farizeji – „muitnieki”, „grēcinieki” – ir viegli nosodīt,
taču tas nav kristīgi, vai ne? Tas nav Dieva bērnu cienīgi. Dieva Dēls iet līdz galam,
Viņš atdod dzīvību. Jēzus atdeva dzīvību par citiem. Viņš nevar palikt mierīgs, saudzējot
sevi, savas ērtības, savu slavu, savu mieru. Atcerieties: nē, nekad ganiem, kas iet
pusceļu! Nekad kristiešiem, kas iet pusceļu!”
Homīlijas noslēgumā pāvests teica,
ka labs gans, labs kristietis iziet, viņš vienmēr ir gājumā. Viņš iziet no sevis,
iziet pretim Dievam lūgšanā, adorācijā. Viņš iziet pretim citiem, lai nestu tiem pestīšanas
vēsti. Labs gans un labs kristietis zina arī, kas ir maigums.
„Šie Rakstu zinātāji,
farizeji nezināja, viņi nezināja, ko nozīmē celt sev plecos avi – ar maigumu, un nest
to atpakaļ pie citām. Šie ļaudis nezina, kas ir prieks. Kristietis un gans, kuri iet
pusceļu, varbūt zina, kas ir izklaides, kas ir miers – zināms miers, taču prieku,
to prieku, kas ir Paradīzē, to prieku, kas nāk no Dieva, prieku, kas nāk no tēva sirds,
kurš iet atpestīt – to viņi nepazīst. „Esmu izdzirdējis Izraeļa vaimanas un tāpēc
nokāpšu pie viņiem,” tas ir tik skaisti – nebaidīties, ka mūs aprunā un iet atrast
brāļus un māsas, kas ir tālu no Kunga. Lūgsim šo žēlastību katram no mums, kā arī
mūsu Mātei, Svētajai Baznīcai!”