Dieva valstības likumā nav vietas apmaiņas darījumiem

„Dievs dod par velti,” un „nē „katoļiem, bet ne pārāk”” – šīs divas atziņas šīrīta Svētās Mises homīlijā pauda pāvests Francisks. Viņš teica, ka Dieva valstības likumā nav vietas apmaiņas darījumiem. Dievs dāvā par velti. Pāvests izteica nožēlu, ka dažreiz egoisma, vai varaskāres dēļ atsakāmies no svētkiem, uz kuriem Kungs mūs aicina bez nosacījumiem. Dažreiz arī paļaujamies uz Dievu, bet ne pārāk.

Kāds cilvēks bija sarīkojis mielastu, taču uzaicinātie atrada dažādus ieganstus, lai uz to neierastos. Homīliju pāvests attīstīja, vadoties pēc šīs Jēzus stāstītās līdzības, kas rodama šīsdienas Evaņģēlijā. Tā ir līdzība, kas liek daudz ko pārdomāt, jo visiem patīk apmeklēt svētkus, patīk būt uzaicinātiem. Taču šai mielastā bija kaut kas tāds, kas trim uzaicinātajiem, kas būtībā pārstāv daudzus citus, nepatika. Viens teica, ka viņam ir jāredz sava saimniecība, ko tikko nopircis. Pāvests atzīmēja, ka šis vīrs vēlējās justies nedaudz varenāks, lepnāks, un tāpēc izvēlējās redzēt šo saimniecību, nevis sēdēt starp citiem mielastā. Otrs bija nopircis piecus vēršus un viņš savu uzmanību veltīja darījumiem tā vietā, lai „zaudētu laiku” būdams kopā ar citiem. Trešais attaisnojās, sakot, ka viņš ir apprecējis sievu un tāpēc abi kopā nevar ierasties. Pāvests atzīmēja, ka visi trīs uzmanību vēlas veltīt sev, nevis dalīties ar citiem mielastā. Viņi nezina, kas ir svētki. Pāvests iezīmēja šādu ainu:

„Ja uzaicinājums būtu, piemēram, šāds: „Nāciet, pie manis būs divi, trīs draugi, kas ieradušies no citas zemes, lai veiktu biznesa darījumu, varbūt visi kopā kaut ko varēsim uzsākt,” tad šie pieminētie vīri nebūtu meklējuši ieganstus, lai neierastos. Taču tas, kas viņus baidīja, bija dāvināšana bez nosacījumiem. Būt tādam pašam kā citi… Tieši egoisms, būt visa centrā… Ir tik grūti klausīties Jēzus balsi, Dieva balsi, kad grozāmies tikai ap sevi. Tad nav apvāršņa, jo apvārsnis esam tikai mēs paši. Un aiz visa tā slēpjas kaut kas cits, kaut kas dziļāks: tās ir bailes no beznosacījumu dāvāšanas. Mums ir bailes no Dieva beznosacījumu dāvanas. Tā ir tik liela, ka mums ir bailes.”

Pāvests teica, ka tas notiek tāpēc, ka dzīves pieredze daudzreiz mums ir likusi ciest, kā tas ir ar Emmausas mācekļiem, kas attālinās no Jeruzalemes, vai ar Tomu, kurš vēlas pieskarties, lai ticētu. Kad ir pārāk liels bezmaksas piedāvājums, šaubās pat svētais, jo par velti tiek dots pārāk daudz. Un kad Dievs mums dāvā šādu mielastu, tad domājam, ka labāk neiejaukties:

„Jūtamies drošāk mūsu grēkos, mūsu ierobežojumos, taču esam mājās. Iziet no mājas, lai atbildētu uz Dieva uzaicinājumu, uz Dieva namu kopā ar citiem? Nu nē! Man ir bail! Un visiem mums, kristiešiem, ir šīs bailes: apslēptas, iekšienē. Ne pārāk… Katoļi, bet ne pārāk. Paļaujamies uz Kungu, bet ne pārāk. Šis „ne pārāk” iezīmē mūsu dzīvi, padara mūs niecīgus, vai ne? Tas mūs samazina.”

Francisks piebilda, ka pārdomas raisa vēl viena situācija, proti, kad kalps to visu izstāstīja savam kungam, tad namatēvs sadusmojās un lika saaicināt savā namā nabagos un kroplos, aklos un klibos no pilsētas ielām un nomalēm. Kungs liek kalpam, lai viņš piespiež tos atnākt uz mielastu. „Daudzreiz Kungs ir spiests darīt to arī ar mums,” norādīja pāvests, „ar pārbaudījumiem, daudziem pārbaudījumiem.”

„Piespied tos, jo šeit būs svētki. Šeit tiks dāvāts par velti. Viņš piespiež šo sirdi, šo dvēseli ieticēt, ka Dievā viss ir par velti, ka Dieva dāvana ir bez maksas, ka pestīšanu nevar nopirkt: tā ir liela dāvana. Vislielākā dāvana ir Dieva mīlestība. Tā ir bez nosacījumiem. Un mums ir nedaudz bail, tāpēc domājam, ka svētumu varam sasniegt ar mūsu spēkiem un tādējādi pārvēršamies nedaudz par pelaģiāņiem. Svētums, pestīšana ir bez nosacījumiem.”

Pāvests atgādināja, ka Jēzus ir maksājis par svētkiem ar savu pazemošanos līdz pat nāvei, līdz nāvei krustā. Un tā ir vislielākā dāvana, kas ir dota par velti. Kad raugāmies uz krucifiksu, domājam, ka tās ir ieejas durvis svētku namā. „Jā, Kungs, esmu grēcinieks, man ir daudz kas, bet raugos uz Tevi un eju uz Tēva mielastu. Es uzticos. Es nepalikšu vīlies, jo Tu esi samaksājis par visu,” šādās pārdomās kavējās Francisks. Homīlijas noslēgumā viņš uzsvēra, ka Baznīca šodien mums prasa nebaidīties no Dieva beznosacījumu dāvanas. Mums tikai ir jāatver sirds, no savas puses darot visu, ko varam, taču lielos svētkus rīkos Viņš.

I. Šteinerte/VR