Sāncensība un slavas kāre ir divi ķirmji, kas grauž Baznīcu

„Sāncensība un slavas kāre ir divi ķirmji, kas grauž Baznīcu,” teica pāvests 3. novembra rīta Svētajā Misē. Francisks norādīja, ka ir jādzīvo pazemības un saticības garā, nemeklējot savtīgas intereses. Aplūkojot fragmentu no svētā Pāvila vēstules filipiešiem, pāvests atzīmēja, ka bīskapa prieks ir redzēt savā Baznīcā mīlestību, vienotību un saticību. „Šī harmonija ir žēlastība, ko īsteno Svētais Gars, bet mums no savas puses ir jādara viss, lai palīdzētu Svētajam Garam šo harmoniju Baznīcā stiprināt,” mudināja pāvests. Svētais Pāvils tāpēc aicina filipiešus neko nemeklēt sāncensības un tukšas slavas dēļ, nedz arī cīnīties citam pret citu, vai izrādīties, lai izskatītos labāki par citiem. „Ir redzams, ka šī ir ne tikai mūslaikos sastopama lieta, bet tā nāk jau no tālas senatnes,” teica pāvests.

„Cik daudzreiz mūsu institūcijās, Baznīcā, draudzēs, piemēram, darba kolēģos, to atrodam, vai ne? Sāncensība. Vēlēšanās izrādīties, slavas kāre. Var redzēt, ka tie ir divi ķirmji, kas grauž Baznīcas konsistenci, padara to trauslāku. Sāncensība un slavas kāre ir pret šo harmoniju, šo saskaņu. Ko sāncensības un slavas kāres vietā iesaka Pāvils? „Bet katrs no jums pazemībā” – kas ir jādara ar pazemību? – „cits citu uzskatiet augstāku par sevi!” Viņš to juta, vai ne? Viņš sevi kvalificē kā „nederīgu saukties par apustuli”. Viņš uzskata sevi par pēdējo. Viņš arī pazemojas. Tā bija viņa izjūta: domāt, ka citi ir augstāki par viņu”.

Francisks pieminēja svēto Mārtiņu Porresu – pazemīgo dominikāņu priesteri, kura atceri šodien svin Baznīca: „viņa garīgums bija kalpošanā, jo viņš juta, ka visi citi, arī vislielākie grēcinieki, bija augstāki par viņu. Viņš to juta patiešām!” Arī svētais Pāvils katru no mums aicina nemeklēt savas intereses. Pāvests sacīja:

„Meklēt cita labumu. Kalpot citiem. Bet tas taču ir bīskapa prieks, kad šādu redz savu Baznīcu: katram tā pati jušana, tā pati tuvākmīlestība, paliekot vienotiem un saticīgiem. Tāda ir gaisotne, ko Jēzus grib Baznīcā. Katram var būt citādi uzskati, lai ir, bet vienmēr šīs gaisotnes, šīs atmosfēras ietvaros: pazemības, tuvākmīlestības ietvaros, nevienu nenoniecinot”.

Atsaucoties uz šīsdienas Evaņģēliju, pāvests piebilda:

„Ir tik nožēlojami, kad Baznīcas institūcijās, diecēzē, draudzēs, rodam cilvēkus, kas meklē savas intereses, nevis vēlas kalpot, nevis mīlēt. Tas ir tas, ko Jēzus saka Evaņģēlijā: nemeklē savas intereses, neej atlīdzības ceļu – es tev izdarīju to pakalpojumu, bet tu man neesi izdarījis šo. Ar līdzību uzaicināt vakariņās tos, kuri nespēj neko dot pretim. Tā ir beznosacījumu dāvāšana. Kad Baznīcā valda harmonija, vienotība, netiek meklētas savtīgas intereses, tad pastāv arī šī beznosacījumu dāvāšana. Es tad daru labu, bet ar savu labestību nemeklēju izdevīgumu sev.”

Pāvests aicināja izmeklēt sirdsapziņu: „kāda ir mana draudze… kāda ir mana kopiena? Vai tai piemīt šis gars? Kāda ir mana institūcija? Vai tai piemīt šis mīlestības jūtu gars, vienotības, saticības gars, kur nepastāv sāncensība un kāre pēc slavas, kur ar pazemību citus uzskatām pārākus par mums pašiem? Vai šis gars ir mūsu draudzēs, mūsu kopienās? Varbūt atradīsim, ka ir kaut kas, ko vajadzētu uzlabot. Kā es šodien to varētu uzlabot?”

I. Šteinerte/VR