Kristīgā dzīve ir cīņa pret dēmonu, pasauli un miesas kaislībām
„Kristīgā dzīve ir cīņa pret dēmonu, pasauli un miesas kaislībām,” atzīmēja pāvests
šīrīta Svētās Mises sprediķī. Komentējot svētā Pāvila vēstules efeziešiem lasījumu,
viņš atgādināja, ka velns pastāv un mums pret to ir jācīnās ar patiesības bruņojumu.
„Spēks
un drosme”. Svētais Pāvils, vēršoties pie efeziešiem, kristīgo dzīvi attēlo ar militāras
valodas palīdzību. Pāvests uzsvēra, ka dzīve Dievā ir jāaizstāv, ir jācīnās, lai spētu
to virzīt uz priekšu. Tāpēc ir vajadzīgs spēks un drosme, lai mēs būtu izturīgi un
spētu sludināt. Lai virzītos kristīgajā dzīvē uz priekšu, ir jācīnās. „Tā nav vis
kāda vienkārša sadursme, nē, tā ir nemitīga cīņa,” uzsvēra pāvests. Francisks izcēla
trīs kristīgās dzīves ienaidniekus: dēmonu, pasauli un miesu, jeb mūsu kaislības,
kas ir sākotnējā grēka nestie ievainojumi. „Protams,” teica pāvests, „pestīšana, ko
mums dod Jēzus, ir par velti,” taču mēs esam aicināti to aizstāvēt:
„No
kā man ir jāaizsargājas? Kas ir jādara? „Ir jāietērpjas Dieva bruņās,” saka mums Pāvils,
proti, tas, kas ir no Dieva, mūs aizsargā, lai spētu noturēties pret velna viltībām.
Skaidrs? Skaidrs! Nav iespējams domāt par garīgu dzīvi, par kristīgu dzīvi, neturoties
pretim kārdinājumiem, necīnoties pret velnu, nenēsājot šis Dieva bruņas, kas dod mums
spēku un mūs aizstāv.”
Svētais Pāvils uzsver, ka mūsu cīņa nenotiek pret mazām
lietām, pret asinīm un miesu, bet gan pret priekšniecībām, pret varām, pret šīs tumsas
pasaules valdniekiem, proti, pret velnu un viņa sabiedrotajiem.
„Bet šai paaudzei,
daudzām citām, ir likts noticēt, ka velns būtu mīts, tēls, ideja, ļaunuma ideja. Taču
velns pastāv un mums pret viņu ir jācīnās. To saka Pāvils, to nesaku es. To saka Dieva
vārds. Taču mēs neesam par to pārāk pārliecināti. Un tad Pāvils saka, kādas ir šīs
Dieva bruņas, kādas ir dažādas bruņas, kas veido šo lielo Dieva bruņojumu? Un viņš
saka: Tātad, stāviet apjozuši savus gurnus ar patiesību”. Patiesība – tas ir Dieva
bruņojums!”
Pāvests teica, ka velns ir melis, viņš ir melu un meļu tēvs. Kopā
ar svēto Pāvilu Francisks uzsver, ka ir jāapjožas ar patiesību un jāietērpjas taisnības
bruņās. Svētais tēvs atgādināja, ka nevaram būt kristieši bez nemitīga darba taisnības
labā. Nav iespējams! Francisks ieteica, ka mums lielā mērā palīdzēs jautājums sev:
vai es ticu, vai neticu? Vai arī ticu nedaudz „jā”, nedaudz „nē”? Vai esmu nedaudz
pasaulīgs un nedaudz ticīgs? Pāvests uzsvēra, ka bez ticības nav iespējams iet uz
priekšu, nav iespējams aizstāvēt Jēzus pestīšanu. Tāpēc mums ir nepieciešamas šīs
ticības bruņas, jo velns mums nemet virsū puķes, bet gan „ugunīgas bultas”, lai mūs
nogalinātu. Francisks tāpēc aicināja ņemt „pestīšanas bruņucepuri un Svētā Gara zobenu,
tas ir, Dieva vārdu”. Viņš aicināja nemitīgi lūgties, būt nomodā ar „lūgšanām un lūgumiem”:
„Dzīve
ir cīņa. Kristīgā dzīve ir cīņa, ļoti skaista cīņa, jo, tad, kad Kungs uzvar katrā
mūsu dzīves solī, Viņš dod mums prieku, lielu laimi: tas ir prieks, ka Kungs ir uzvarējis
mūsos ar savu pestīšanas dāvanu. Taču, jā, visi esam nedaudz slinki, lai cīnītos,
un ļaujam sevi aizraut uz priekšu kaislībām, daudzajiem kārdinājumiem. Un tas ir tāpēc,
ka esam grēcinieki, visi! Taču nezaudējiet drosmi! Drosmi un spēku, jo Kungs ir ar
mums!”