Šogad Ļubļinas diecēzes garīgajam semināram aprit 300 gadu jubileja. Tā neuzkrītošie
aizsākumi XVII gadsimta beigās saistās ar svētā Vincenta no Paulo dibinātās priesteru
kongregācijas darbību, kuras īpašā misija bija tieši semināru izveide. Ar Annas Zbanskas
gādību tika iegādāts neliels īpašums, kur 1714. gadā nodibināja pirmo mācību iestādi,
kas sākotnēji sagatavoja tikai trīs semināristus. Drīzumā, pateicoties vietējo muižnieku
atbalstam, tika uzcelta baznīca, kuru 1739. gadā konsekrēja Krakovas diecēzes sufragans
Mihails Kuņickis. Laika gaitā seminārs tika paplašināts un XX gs. sākumā te jau mācījās
108 klēriķi. Liels attīstības impulss semināram bija Ļubļinas Katoļu universitātes
dibināšana 1918. gadā. Pēc Otrā pasaules kara seminārs tika iekļauts šīs universitātes
struktūrā. No 1965. gada seminārā savu priesteru formāciju sāka iegūt arī grieķu-katoļu
rita klēriķi. Par semināra aizbildņiem ir svētais Staņislavs Kostka un svētīgais Antonijs
Zavistovskis, kurš bija šī semināra absolvents un arī vicerektors laikā 1919.-1929.
gadam, kā arī Otrā pasaules kara moceklis. Par tādu tagad ir arī ilggadīgais universitātes
un semināra pasniedzējs Karols Vojtila – svētais Jānis Pāvils II, kurš ir visas universitātes
aizbildnis.
Ļubļinas garīgais seminārs bija un ir mācību vieta arī vairākiem
Latvijas priesteriem. Tieši šo mācību iestādi ir beidzis Rīgas arhibīskaps-metropolīts
Zbigņevs Stankevičs, kurš pagājušās nedēļas nogalē bija ieradies uz Ļubļinas garīgā
semināra jubilejas svinībām. Starp daudzajiem cienījamajiem svinību viesiem bija arī
svētīgā priestera Antonija Zavistovska ģimenes locekļi, kā arī šīs mācību iestādes
absolvents priesteris Gžegožs Pavlovskis no Jafas. Priesteris G. Pavlovskis kā bērns
brīnumainā kārtā izglābās Izbicas ebreju kopienas likvidācijas laikā. Kā jauns cilvēks
nolēma pieņemt kristības sakramentu, bet vēlāk sajuta aicinājumu kļūt par priesteri.
Jau vairākus gadu desmitus viņš kalpo kristiešiem Izraēlā, Jafas pilsētā.
Piektdienas
svēto Misi, kas aizsāka svinības, vadīja Ticības kongregācijas prefekts kardināls
Gerhards Ludvigs Millers. Viņš savu uzrunu beidza ar lūgšanu poļu valodā Dievmātei
priesteru nodomā. Ļubļinas arhibīskaps Staņislavs Budziks homīlijā teica: Liekam Dievam
godināšanas un pateicības upuri par to, ka no šiem mūriem jau trešo gadsimteni pasaulē
dodas vīrišķīgi Dieva Vārda sludinātāji, dedzīgi svēto sakramentu kalpi, gādīgi Dieva
tautas gani. Svinības turpinājās līdz svētdienai. Jubilejas svinībām veltītajā konferencē
inaugurācijas priekšlasījumu par tēmu Eiropeiskās vērtības Jaunās evaņģelizācijas
izaicinājumu kontekstā teica Baznīcas Latvijā pārstāvis. Arhibīskaps Zbigņevs
Stankevičs uzstāšanās sākumā pieminēja savu studiju laika rektoru priesteri Miečislavu
Bžozovski, kurš teica klēriķiem: „Apzinieties, ka būsiet par tautas vadoņiem un gatavojieties
tam.”
Arhibīskaps atzina, ka viņa garīgajam audzinātājam tik tiešām bija taisnība,
jo priesterim ir jābūt par tautas vadītāju. Tas ir īpaši svarīgi šodien, kad tik grūti
atšķetināt ļauno no labā, kad neuzkrītoši dzimst jauns totalitārisms. Kā Eiropas vērtības
arhibīskaps minēja vispirms cilvēku kā radības kroni un norādīja uz Kristu, kurš ir
veltījis savu dzīvību pat par visļaunāko cilvēku. No tā izriet nākamās vērtības, pie
kurām pieder cilvēka tiesības dzīvot brīvībā, veikt brīvas izvēles; līdztiesība starp
visiem cilvēkiem – dažādām tautībām, dzimumiem; brālība, kuras pamatā ir Jēzus dotais
tuvākmīlestības bauslis un no kura izaug Eiropā tik populāra brīvprātīgo kustība.
Kā pēdējo arhibīskaps minēja cieņu pret dabu un rūpes par ekoloģiju. Arī šī Eiropas
vērtība sakņojas Bībeles atklāsmē. Kā pamatvērtību, kas rezumē iepriekšminētās, Rīgas
arhibīskaps nosauca cilvēcisko cieņu, kad persona nevar būt tikai par līdzekli kaut
kādu mērķu sasniegšanai. Kā uz vissvarīgāko līdzekli šīs cilvēciskās cieņas atjaunošanai
norādīja uz evaņģelizācijas uzdevumu. Atgriežoties pie savas uzrunas sākuma arhibīskaps
tiešā veidā uzrunāja klēriķus un aicināja nopietni īstenot uzdevumu būt par vadoņiem.
Tam nepieciešams ir iegūt divas mākas – garu atpazīšanu, kam nepieciešama ir atvērtība
uz Svēto Garu un izglītība, kas dod instrumentus sava paaicinājuma izpildei un palīdz
neļauties manipulācijām. Šāda instrumenta trūkums var kļūt par iemeslu situācijai,
kad akls vada aklu. Beigās arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs dalījās ar savas priesteriskās
formācijas pieredzi.