Bīskapu sinodes noslēguma vēstījums

Kādi ir galvenie izaicinājumi, kas skar mūsdienu ģimenes, un kā tos pārvarēt? – atbildi uz šo jautājumu atrodam ģimenei veltītās bīskapu sinodes noslēguma vēstījumā. Dokumentā tiek uzsvērts, ka laulāto tikšanās ar Kristu un viņu savstarpējā tikšanās kļūst par gaismu viņu dzīves ceļā. Sievietes un vīrieša mīlestība atgādina mums to, ka viņi viens otram ir vajadzīgi, lai katrs varētu būt tas, kas viņš ir patiesībā. Vīrietis un sieviete ir dažādi, bet viņi viens otru papildina. Tikšanās ir žēlastības dāvana. Taču ko vajadzētu ņemt vērā, lai šī tikšanās būtu patiesa un autentiska? Par to tiek runāts vēstījuma otrajā daļā. Pirmā daļa ir veltīta izaicinājumiem.

Dokumenta sākumā sinodes dalībnieki atgādina, ka viņi vēršas pie visām ģimenēm visos kontinentos, bet sevišķi pie tām, kuras seko Kristum, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Bīskapi pateicas ģimenēm par uzticības, ticības, cerības un mīlestības liecību, ko tās sniedz pasaulei. Viņi piedāvā pārdomāt šos Kristus vārdus: „Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani” (Atkl 3, 20). Tāpat kā savas šīs zemes dzīves laikā Jēzus apstaigāja mājas un ciemus, tāpat Viņš turpina to darīt arī šodien. Viņš pārstaigā mūsu pilsētu ielas un klauvē pie mūsu namu durvīm. Vēstījuma autori atzīst, ka ģimenes piedzīvo gan gaismas, gan arī tumsas brīžus. Nereti tās saskaras ar ļoti dramatiskiem pārbaudījumiem. Tumsa kļūst vēl jo smagāka tad, kad ģimenē pamanās ieperināties ļaunums un grēks.

Šodien lielākais izaicinājums ir uzticības saglabāšana. Palikt uzticīgiem mīlestībā nav viegli. Ģimenes dzīvi ietekmē ticības krīze un attālināšanās no vērtībām, individuālisms, attiecību atdzišana, stress, ko rada straujais dzīves ritms. Krīzes laulāto starpā noved pie jaunām attiecībām, jaunas savienības un jaunām laulībām, kas noved pie ļoti sarežģītām situācijām. Kā otru izaicinājumu bīskapi min dažādus dzīves pārbaudījumus un ciešanas, ko izraisa, piemēram, bērna ar īpašām vajadzībām piedzimšana vai kāda mīļa cilvēka nāve. Neraugoties uz sāpēm, daudzas ģimenes saglabā apbrīnojamu drosmi, ticību un mīlestību. Tās nepadodas, bet pieņem pārbaudījumus kā iespēju dāvāt sevi citu labā. Cilvēkos, kuri cieš, tās saskata pašu cietēju Kristu. Treškārt, ne mazums ir tādu ģimeņu, kuras šodien piedzīvo smagas ekonomiskās grūtības, ko ir izraisījušas perversās sistēmas, „naudas fetišisms” un bezpersoniskās ekonomikas diktatūra. Bez tam, daudzi ģimenes locekļi dažādās pasaules malās cieš vardarbību – notiek sieviešu un bērnu izmantošana un paverdzināšana. Šajā sakarā bīskapi vēršas pie valdībām un starptautiskajām organizācijām ar aicinājumu veicināt ģimenes tiesības kopējā labuma labā.

Runājot par gaismu, bīskapi norāda, ka tā iedegas, pateicoties vīrieša un sievietes mīlestībai. Lai notiktu patiesa satikšanās, viņu ceļš sākas ar saderināšanos, kas ir gaidīšanas un sagatavošanās laiks, un kas piepildās ar laulības sakramenta noslēgšanu. Šis ceļš ved arī caur seksualitāti, maigumu un skaistumu, kas saglabājas pat tad, kad jaunība paliek aiz muguras. Mīlestība pēc savas dabas ir mūžīga – uzsvērts dokumentā. Mīlestība ir sevis atdeve mīlošās personas labā. Tāpēc laulāto mīlestība ir nešķirama un tā pastāv, neskatoties uz dažādām grūtībām un pārbaudījumiem. Sinodes dalībnieki atgādina, ka šī mīlestība izplatās pateicoties auglībai un jaunas dzīvības dāvāšanai. Šeit ir runa ne tikai par bērna radīšanu, bet arī par dievišķās dzīves dāvāšanu viņam, audzināšanu un katehēzi. Runa ir par spēju veltīt savu dzīvi un mīlestību, un to var darīt arī tie laulātie, kuriem nevar būt savi bērni.

Dokumentā norādīts uz Dieva klātbūtnes nozīmi ģimenē. Visi tās locekļi tiek aicināti kopā lūgties un lasīt Svētos Rakstus. Bīskapi mudina vecākus audzināt savus bērnus ticībā un ar saviem vārdiem un dzīves piemēru atklāt tiem evaņģēliskās dzīves skaistumu. Šajā darbā nereti iesaistās arī vecvecāki. Tādā veidā ģimene kļūst par autentisku mājas Baznīcu. Bez tam, var runāt arī vēl par kādu brālīgās komūnijas izteiksmes veidu. Tā ir mīlestība un žēlsirdība pret atstumtajiem, vientuļajiem, trūkumcietējiem, slimajiem, svešiniekiem un ģimenēm, kuras ir skārusi krīze. Taču vienotības saišu ar Dievu un tuvāko virsotne ir svētdienas Euahristija – lasām vēstījumā. Tāpēc sinodes dalībnieki aplūkoja jautājumu par piekļuvi sakramentiem tām personām, kuras ir šķīrušās un noslēgušas jaunu civillaulību.

Kā atzina Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, šajā jautājumā bīskapu domas bija atšķirīgas. Sinodē tika nolemts, ka ir jāveic papildu pētījumi, lai nenonāktu pretrunā. Tā kā laulība ir nešķirama, tad no vienas puses, ja tā ir noslēgta derīgi, nevar saņemt Grēksūdzes sakramentu un Svēto Komūniju tas, kurš ir šķīries un dzīvo jaunās attiecībās. Tomēr no otras puses nereti tiek konstatēts, ka laulība nav bijusi derīga. Līdz ar to cilvēks cieš no tā, ka nevar saņemt sakramentus. Arhibīskaps pauž pārliecību, ka Baznīcai ir jāiet pretī cilvēkiem, kas ir šķīrušies, tik tālu, cik tas ir iespējams. Baznīcai viņus jāmīl, bet tā nevar atkāpties no patiesības, jo nevienam nav tiesību mainīt to, kas ir rakstīts Evaņģēlijā.

J. Evertovskis / vr, katolis.lv