Kāpēc Baznīca tiek saukta par Kristus miesu?

Kādā veidā Baznīca ir miesa? Kāpēc tā tiek saukta par Kristus miesu? Šos jautājumus, turpinot katehēzi par Baznīcu, šīsdienas vispārējā audiencē uzdeva pāvests. Uzrunājot brāļus un māsas, kas uz tikšanos bija ieradušies no visdažādākajām pasaules zemēm, Francisks atzīmēja, ka tad, ja vēlamies izcelt, cik cieši vienu realitāti veidojošās sastāvdaļas ir savstarpēji vienotas un visas kopā veido vienu lietu, tad bieži vien tiek izmantots „miesas”, „korpusa”, jeb „ķermeņa” jēdziens.

Pāvests atsaucās uz Ezehiela grāmatu, kur tiek aprakstīta kāda īpaša, iespaidīga vīzija, kura spēj iedvest uzticību un cerību mūsu sirdīs. Dievs rāda pravietim izkaisītu kaulu klājienu. Scenārijs ir nomācošs. Dievs tad liek pravietim piesaukt pār šiem kauliem Garu. Tai brīdī kauli sāk tuvināties cits citam un vienoties. Sākumā uz tiem parādās nervi, tad miesa un izveidojas pilnīgs un dzīvības pilns ķermenis. „Lūk, tā ir Baznīca!” teica Francisks, piebilstot, ka tā ir Svētā Gara meistardarbs, kurš katrā iesēj jaunu Augšāmcēlušā dzīvību un novieto mūs vienu blakus otram, no mums visiem izveidojot vienu miesu, kas ir uzcelta uz komūnijas un mīlestības.

Tomēr Baznīca nav tikai miesa, kas ir celta Garā. Baznīca ir Kristus miesa! Runa nav tikai par vienkāršu izteiksmes veidu. Mēs patiešām esam miesa! Tā ir lielā dāvana, ko saņemam mūsu Kristības dienā! Kristības Sakramentā Kristus mūs patiešām padara par savējiem, pieņemot mūs krusta noslēpuma sirdī, kas ir Viņa mīlestības uz mums visaugstākais noslēpums, lai vēlāk mēs kā jaunas radības augšāmceltos kopā ar Viņu. Lūk, tā dzimst Baznīca, un tā Baznīca sevi atpazīst Kristus miesā! Kristība veido patiesu atdzimšanu, kas mūs atjauno Kristū, padara mūs par daļu no Viņa, un intīmi mūs savieno savā starpā kā tās pašas miesas locekļus, kurai Viņš ir galva (sal. Rm 12,5; 1 Kor 12, 12-13).

Francisks skaidroja, ka no tā visa izriet dziļa mīlestības kopība. Šai ziņā par ilustrāciju noder Pāvila aicinājums vīriem mīlēt sievas kā savu miesu. Vēstulē efeziešiem apustulis apgalvoja: „Jo neviens vēl nekad nav ienīdis savu miesu, bet to kopj un saudzē tāpat kā Kristus – Baznīcu. Jo mēs esam Viņa miesas locekļi: no Viņa miesas un no Viņa kauliem. (29,30)”. Pāvests teica:

„Cik skaisti būtu, ja mēs biežāk atcerētos to, kas esam, to, par ko mūs ir padarījis Kungs Jēzus. Mēs esam Viņa miesa, tā miesa, kuru nekas un neviens vairs nevar no Viņa atraut, un kuru Viņš pārklāj ar visu savu mīlestību, tieši tāpat kā līgavainis savu līgavu. Šai domai mūsos tomēr ir jāraisa vēlēšanās atbildēt Kungam Jēzum un dalīties ar Viņa mīlestību mūsu starpā, tāpat kā visi locekļi sadzīvo vienā miesā.”

Francisks atgādināja, ka apustuļa Pāvila laikā Korintas kristīgā kopiena pārdzīvoja daudzas grūtības, kas ir līdzīgas mūsējām – šķelšanos, skaudību, nesaprašanos un atstumtību. Svētais tēvs norādīja, ka visas šīs lietas nav labas, jo tā vietā, lai celtu un liktu augt Baznīcai kā Kristus miesai, mēs to sašķeļam daudzās daļās, mēģinām atraut tai locekļus. Pāvils korintiešiem deva konkrētus padomus, kuri, kā apgalvoja pāvests, der arī mums: nebūt greizsirdīgiem, bet mūsu kopienās spēt novērtēt brāļu un māsu dāvanas un kvalitātes, būt tuviem un piedalīties citu ciešanās, būt pateicīgiem visiem, un īpaši tiem, kuri veic vispazemīgākos un acīm apslēptākos darbus, un beigās, nevienam neuzskatīt sevi pārāku par citiem, bet gan mīlestībā apzināties sevi par vienas miesas locekļiem, kas dzīvo un dāvā sevi visu labā.

Katehēzes noslēgumā pāvests visus ticīgos aicināja piesaukt Svēto Garu, lai Viņa žēlastība un dāvanu bagātība palīdz mums patiešām dzīvot kā Kristus miesai un kā redzamai un skaistai Viņa mīlestības zīmei.

I. Šteinerte/VR