Bīskapu Sinode noslēdzas ar pāvesta Pāvila VI beatifikāciju

Lielais pāvests, drosmīgais kristietis, nenogurstošais apustulis, koncila stūrmanis – tā Francisks izteicās par Pāvilu VI. Svētdien, 19. oktobrī, Svētā Pētera laukumā pāvests pasludināja par svētīgu Džovanni Batistu Montini. Svinības bija vienkāršas, kā vienkārša bija arī Pāvila VI dzīve. Tajās piedalījās vairāk nekā septiņdesmit tūkstoši ticīgo no daudzām valstīm. No dzimtās Brešas Romā ieradās divi tūkstoši ticīgo, bet no Milānas diecēzes, kuru savā laikā vadīja jaunais svētīgais, aptuveni trīs tūkstoši. Tā kā Pāvila VI kaps netika atvērts, liturģijas laikā nebija klātesošas viņa miesas relikvijas, vienīgi ar asinīm aptraipītais apakškrekls, kas ir 1970. gadā Manilā notikušā atentāta mēmais liecinieks. Beatifikācijas svinībās piedalījās arī emeritētais pāvests Benedikts XVI, kuru Pāvils VI bija uzņēmis Kardinālu kolēģijā. Svētā Pētera laukumā klātesoši bija Bīskapu Sinodes dalībnieki, arī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Francisks pateicās par Pāvila VI pontifikāta dāvanu. Savās piezīmēs lielais koncila stūrmanis rakstīja: «Kungs mani ir paaicinājis un uzticējis šo kalpojumu nevis tādēļ, ka mam būtu kaut kādi talanti vai īpašas spējas, vai arī, lai es vadītu un glābtu Baznīcu no pašreizējām grūtībām, bet gan tādēļ, lai mazliet paciestu Baznīcas labā un visiem būtu skaidrs, ka tikai Kungs un neviens cits vada un glābj Baznīcu» (1965. gada 8. decembrī). Šajos pazemīgajos vārdos atklājas svētīgā Pāvila VI lielums, sacīja Svētais tēvs.

Homīliju pāvests iesāka ar slaveno frāzi: «Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva» (Mt 22,21). Tā ir Jēzus atbilde uz farizeju provokatorisko jautājumu. Šie vārdi attiecas uz visiem cilvēkiem, bet īpaši tiem, kuriem pieder bagātība, vara, popularitāte. Jēzus akcentē teikuma otro daļu: „Un (atdodiet) Dievam, kas ir Dieva.” Tas nozīmē atzīt un apliecināt, ka Dievs ir cilvēka vienīgais Kungs, un nav neviena cita. Šo vārdu nozīmi katru dienu mums ir jāatklāj no jauna. Dievs nebaidās no jauninājumiem. Viņš turpina mūs pārsteigt, aicinot un vadot pa nezināmiem ceļiem. Viņš mūs atjauno, t.i., nemitīgi dara mūs „jaunus”. Kristietis, kurš dzīvo saskaņā ar Evaņģēliju, ir „Dieva jauninājums” Baznīcā un pasaulē. Un Dievs tik ļoti mīl šos „jauninājumus”! – atzina pāvests.

„Atdot Dievam, kas ir Dieva, nozīmē pieņemt Viņa gribu, uzticēt Viņam savu dzīvi un izplatīt Viņa žēlastības, mīlestības un miera valstību pasaulē. Tas ir mūsu garīgā spēka avots, ieraugs, kas uzraudzē mīklu, sāls, kas visam piešķir garšu. Dievs stiprina mūsu gribu un spēkus cīņā pret pasaulē valdošo pesimismu. Tas ir mūsu cerības avots, jo cerība Dievā nav bēgšana no realitātes, tas nav alibi, tas ir vienkārši atdot Dievam to, kas ir Dieva. Tāpēc kristietis ar cerību raugās uz nākotnes realitāti, Dieva realitāti, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi, stingri stāvot uz zemes un drosmīgi pārvarot neskaitāmus jaunus izaicinājumus”.

Turpinot uzrunu, pāvests atgādināja, ka bīskapi to pieredzēja sinodes laikā. Vārds „sinode” nozīmē – „iet kopā”. Priesteri un laji no visām pasaules malām uz Romu atnesa vietējo Baznīcu balsi, lai palīdzētu mūsdienu ģimenēm iet pa Evaņģēlija ceļu. „Tā bija liela un skaista pieredze, kurā izdzīvojām sinodi jeb iešanu kopā un koleģialitāti, kā arī sajutām Svētā Gara spēku, kas vada un nepārtraukti atjauno Baznīcu. Tā ir aicināta dziedināt cilvēces asiņojošās brūces un no jauna iedegt cerības gaismu daudzu cerību zaudējušo cilvēku sirdīs.

Francisks atzina, ka šajās intensīvā darba dienās Svētais Gars stiprināja bīskapu gribu darboties brīvi un atklāti, un vēlēja, lai Viņš pavada tos ceļā uz nākamgad paredzēto Bīskapu Sinodi. „Esam iesējuši un ar lielu pacietību turpināsim sēt, būdami pārliecināti, ka Kungs palīdzēs uzdīgt mūsu sējajai sēklai,” – piebilda pāvests.

Homīlijas turpinājumā Francisks norādīja uz sava priekšgājēja garīgo lielumu. „Pāvesta Pāvila VI beatifikācijas dienā man prātā nāk vārdi, ko viņš izteica Bīskapu Sinodes iedibināšanas brīdī: «Uzmanīgi sekojot laika zīmēm, cenšamies pielāgot ceļus un izteiksmes veidus, lai atbildētu mūslaiku pieaugošajām vajadzībām un mainīgajiem sabiedrības apstākļiem». Šī lielā pāvesta, drosmīgā kristieša, nenogurstošā apustuļa priekšā, Dieva priekšā šodien varam tikai teikt vienkāršu, bet patiesu un svarīgu vārdu: paldies! Pateicamies mūsu dārgajam un mīļotajam pāvestam Pāvilam VI! Pateicamies par tavu pazemīgo un pravietisko mīlestības liecību pret Kristu un Viņa Baznīcu!” – sacīja Francisks.

Pāvests piebilda, ka svētīgais Pāvils VI vienmēr prata atdot Dievam to, kas ir Dieva, veltot savu dzīvi Kristus valstības izplatīšanai pasaulē. Par sava priekšgājēja svētumu Francisks runāja arī apcerē pirms lūgšanas „Kunga eņģelis”. Sveicot svētceļniekus, kuri piedalījās beatifikācijas svinībās, Svētais tēvs aicināja sekot jaunā svētīgā piemēram.

Pāvils VI dedzīgi atbalstīja misiju ad gentes, par ko liecina viņa apustuliskais pamudinājums Evangelii nuntiandi. Ar šo dokumentu koncila pāvests centās atjaunot un stiprināt Baznīcas misionāro garu, un tas ir aktuāls arī mūsdienās – uzsvēra Francisks, piebilstot, ka šo Pāvila VI pontifikāta aspektu īpaši jāuzsver šodien, kad atzīmējam Pasaules misiju dienu. Svētais tēvs norādīja uz Džovanni Batista Montini mariānisko dievbījību. Ticīgā tauta būs vienmēr pateicīga viņam par apustulisko pamudinājumu Marialis cultus un par Vissvētākās Jaunavas Marijas pasludināšanu par Baznīcas Māti, kas notika II Vatikāna koncila trešās sesijas noslēgumā.” „Marija, visu svēto Karaliene un Baznīcas Māte, palīdzi mums īstenot savā dzīvē Dieva gribu, kā to darīja jaunais svētīgais,” – uzrunas noslēgumā teica Francisks.

S. Krivteža / VR