Kas beigās notiks ar Dieva tautu? Ko mums vajadzētu sagaidīt?

Svētā Pētera laukumā šodien atkal pulcējās liels daudzums cilvēku no tuvām un tālām zemēm, lai piedalītos trešdienas vispārējā audiencē ar pāvestu. Lai arī ir oktobra vidus, Romā šais dienās valda vasarīgs siltums. Īstai labsajūtai varbūt traucē vienīgi pārlieku lielais gaisa mitrums, taču tas nespēja apslāpēt tikšanās prieku ar Romas bīskapu. Sveicot audiences dalībniekus, Svētais tēvs jautāja: kas beigās notiks ar Dieva tautu? Kas notiks ar katru no mums? Ko mums vajadzētu sagaidīt? Turpinot katehēzes mācību par Baznīcu, Francisks šoreiz pakavējās pie temata „Baznīca gaida savu Līgavaini”.

Apustulis Pāvils savulaik iedrošināja Tesalonikas kristiešus, kuri uzdeva jau iepriekš minētos jautājumus, sacīdams: „un tā mēs vienmēr būsim pie Kunga! (1 Ts 4,17). Arī Jāņa Apokalipses grāmatā, atkārtojot praviešu intuīciju, ir aprakstīta pēdējā, definitīvā dimensija, izmantojot terminus „jaunā Jeruzaleme, kas nonāk no debesīm, no Dieva, un kas kā izrotājusies līgava ir gatava sagaidīt savu līgavaini” (Ap 21,2). Pāvests teica:

„Lūk, kas mūs sagaida! Un, lūk, kas ir Baznīca. Tā ir Dieva tauta, kas seko Kungam Jēzum, un kas dienu pēc dienas gatavojas Viņu satikt, tāpat kā līgava līgavaini. Un tas nav tikai izteiksmes veids, jo notiks īstas un patiesas kāzas! Tāpēc, ka Kristus, kļūdams cilvēks kā mēs, un padarot mūs visus vienu ar Viņu, ar savu nāvi un augšāmcelšanos mūs patiešām apprecēja un padarīja mūs par savu līgavu. Un tas nav nekas cits, kā kopības un mīlestības plāna piepildījums, ko Dievs ir audis visas vēstures gaitā.”

Pāvests izcēla otru elementu, kas mūs mierina vēl vairāk un kas atver sirdi. Jānis saka, ka Baznīcā, Kristus Līgavā, top redzama „jaunā Jeruzaleme”. Tas nozīmē, ka Baznīca ir ne tikai Līgava, bet tā ir aicināta kļūt par pilsētu, kas ir cilvēciskās sadzīves nepārspējams simbols. Pieminējis vēl vienu Apokalipses piedāvāto tēlu, kurā visas tautas ir pulcējušās šai pilsētā kā „Dieva teltī”, pāvests teica:

„Un šai godības pilnajā ietvarā vairs nebūs ne izolācijas, ne atšķirību – ne sociālo, ne etnisko, ne reliģisko, bet visi būsim viens Kristū. Šī nedzirdētā un brīnišķīgā scenārija priekšā mūsu sirds nevar nejusties stiprināta spēcīgā cerībā. Redziet, kristīgā cerība nav tikai vēlēšanās vien: kristietim cerība ir gaidas, dedzīgas gaidas pēc galējā un definitīvā noslēpuma piepildījuma. Tas ir Dieva mīlestības noslēpums, kurā esam atdzimuši un jau dzīvojam. Un tā ir Kāda gaidīšana, kas nāk. Tas ir Jēzus Kristus, kas aizvien vairāk mums tuvojas, dienu pēc dienas, un kas nāk, lai mūs beidzot ievestu savas komūnijas un sava miera pilnībā.”

Francisks uzsvēra, ka Baznīcai tāpēc ir uzdevums vienmēr turēt iedegtu un labi saskatāmu cerības lampu, lai tā turpina spīdēt kā droša pestīšanas zīme un visai cilvēcei var apgaismot taku, kas ved pie tikšanās ar Dieva noslēpumaino vaigu.

„Lūk, ko mēs gaidām,” teica pāvests audiences dalībniekiem un ticīgajiem visā pasaulē: „Lai Jēzus atgriežas!” Svētais tēvs piebilda, ka Baznīca gaida savu Līgavaini. Tāpēc Francisks aicināju katru godīgi sev pajautāt: „Vai patiešām esam ticami šīs cerības liecinieki? Vai mūsu kopienas vēl dzīvo zem Kunga Jēzus klātbūtnes zīmes un gaidot Viņa atnākšanu, vai arī tās ir pārāk nogurušas, saindētas un liecas zem smaguma un padošanās nastas? Vai arī mēs riskējam, ka izsīks mūsu ticības, mūsu prieka eļļa?” „Būsim uzmanīgi!” mudināja pāvests.

I. Šteinerte/VR