Atteikties no alkatības un patmīlības, lai spētu dot citiem

„Nē kosmētiskai ticībai, vērtība ir tikai konkrētai tuvākmīlestībai,” uzsvēra pāvests otrdienas rīta Svētajā Misē. Francisks aicināja pajautāt, vai mūsu kristīgā dzīve ir tikai ārēja, vai arī patiesi kristīga dzīve, kur ticība izpaužas darbīgā tuvākmīlestībā. Svētais tēvs apgalvoja, ka ticība nenozīmē noskaitīt Ticības apliecinājumu, bet tā liek atteikties no alkatības un patmīlības, lai spētu dot citiem, jo īpaši nabadzīgajiem. Ticībai nav vajadzības izlikties, bet gan būt. Tai nav vajadzības būt ietērptai laipnībā, īpaši liekulīgā laipnībā, bet tai ir nepieciešama sirds, kas spēj patiesi mīlēt.

Šodienas Evaņģēlijā tiek stāstīts par farizeju, kurš ir pārsteigts, ka Skolotājs nepilda priekšrakstus pirms ēšanas. Pāvests kārtējo reizi atgādināja, ka Jēzus nosoda šādu drošības veidu, kas centrējas likuma izpildē:

„Jēzus nosoda šādu kosmētisku garīgumu, izlikšanos par labiem, skaistiem, taču patiesība ir pavisam citāda. Jēzus nosoda cilvēkus ar labām manierēm, bet sliktiem ieradumiem, ieradumiem, ko nav iespējams saskatīt, bet kas tiek darīti apslēpti. Šiem cilvēkiem, kuriem patika izrādīties laukumos, likt citiem pamanīt, ka viņi lūdzas, maskēties aiz zināma vājuma devas gavējot. Kāpēc Kungs pret viņiem tā izturas? Viņš izmanto divus savstarpēji vienotus apzīmējumus: alkatība un ļaunums”.

Jēzus par šiem cilvēkiem saka, ka tie ir kā izbalsināti kapi, kuru iekšiene ir satrūdējusi. Viņš rosina, savukārt, ziedot visu, kas mums pieder. Pāvests atgādināja, ka ziedojums gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā vienmēr ir bijis taisnības stūrakmens. Arī apustulis Pāvils dienas lasījumā diskutē par to ar galatiešiem, nosodot viņu pieķeršanos likumam. Francisks uzsvēra, ka likums vien nepaglābs:

„Tas, kam ir nozīme, ir ticība. Kāda ticība? Tā, ko darbina tuvākmīlestība! Ticība nav tikai Ticības apliecinājuma deklamēšana. Mēs visi ticam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, mūžīgajai dzīvei… Visi ticam! Taču tā ir nekustīga ticība, tā nav darbīga. Tas, kas ir svarīgs Jēzum Kristum, ir no ticības izrietošs darbīgums, vai vēl labāk – ticība, kuru darbina mīlestība. Un šeit atgriežamies pie sarunas par ziedojumiem – ziedojumiem visplašākajā vārda nozīmē: atrauties no naudas diktatūras, no naudas elkdievības. Katra patmīlības izpausme mūs attālina no Jēzus Kristus”.

Pāvests Francisks atcerējās epizodi no jezuītu tēva Pedro Arrupes dzīves. Kādu dienu bijušo Jēzus Sadraudzības ģenerāli pie sevis uzaicināja kāda bagāta kundze, izsakot vēlēšanos, ka viņa grib ziedot kristīgajām misijām Japānā. Aploksni ar naudu šī kundze nodeva praktiski mājas durvju priekšā, kur jau bija uzaicināti arī žurnālisti un fotogrāfi. Tēvs Arrupe stāstījis, ka viņš izjutis milzīgu pazemojumu, taču pieņēmis naudu „nabadzīgo japāņu labā”. Kad atvēris aploksni, atradis tajā vien desmit dolārus.

Pāvests Francisks atkārtoti aicināja pajautāt, vai mūsu kristīgā dzīve ir tikai kosmētiska, ārēja, vai arī tā ir dzīve, ko vada darbīga tuvākmīlestība:

„Jēzus mums iesaka: „Nepūt tauri!” Otrs ieteikums: „Nedod vienīgi to, kas tev paliek pāri!” Un Viņš runā arī par to večiņu, kura atdeva visu, kas viņai bija. Viņš slavē šo sievieti par to, ko tā izdarīja. Pie tam, viņa to darīja apslēpti, iespējams kautrējoties par to, ka nespēja dot vairāk”.

I. Šteinerte/VR