„Neslēpt savus grēkus! Lūgties, nozīmē glabāt piemiņu,” šo pamudinājumu un šo atziņu
pāvests pauda otrdienas rīta Svētajā Misē. Viņš teica, ka lūdzoties neaizmirstam mūsu
vēsturi. Kungs izvēlējās savu tautu un pavadīja to tuksneša ceļā un visu dzīvi. Pāvests
pakavējās pie lasījuma par svētā Pāvila gaitām, kurš glabā piemiņu un neslēpj grēkus.
„To, ko Dievs darīja ar savu tautu, Viņš dara ar katru no mums,” teica Francisks un
piebilda, ka mēs esam izvēlēti. Svētais tēvs jautāja: „kāpēc es esmu kristietis un
tas tur nē? Viņš ir tālu un nav nemaz dzirdējis par Jēzu Kristu.” „Tā ir žēlastība,”
atbildēja pāvests. „Tā ir mīlestības žēlastība!” Tātad, tā ir jāglabā piemiņā, un
ļoti konkrēti to dara Pāvils. Viņš atzīst, ka ir bijis nikns Baznīcas vajātājs. Viņš
nesaka: „Es esmu labs, esmu tā un tā dēls, manī ir zināma dižciltības deva…”. Nē,
Pāvils saka: „Esmu bijis vajātājs, esmu bijis ļauns!” Pāvests uzsvēra, ka Pāvils glabā
piemiņā savu gājumu un piemin to jau no pašiem sākumiem”:
„Šis ieradums glabāt
savas dzīves piemiņu mūsu vidū nav īpaši izplatīts. Mēs aizmirstam lietas, dzīvojam
šajā brīdī un aizmirstam vēsturi. Taču katram no mums ir sava vēsture: žēlastības
vēsture, grēka vēsture, noietā ceļa vēsture, daudz kas… Lūgties ar mūsu vēsturi nāk
par labu. Pāvils stāsta par kādu daļiņu no savas vēstures, taču vispārināti viņš saka:
„Tu esi mani izvēlējies! Viņš mani ir aicinājis! Viņš mani ir atpestījis! Viņš ir
bijis mans ceļabiedrs…”.
Pāvests teica, ka glabāt piemiņu, nozīmē slavēt Dievu.
Atcerēties savus grēkus, no kuriem Kungs mūs izglāba, un slavēt Dievu. Pāvils saka,
ka viņam pieder tikai divas lietas – paša grēki un Krustā sistā Dieva žēlastība. Pāvils
glabāja piemiņu par saviem grēkiem un atzina, ka ir bijis grēcinieks, bet Krustā sistais
Kristus viņu ir izglābis. Tā ir piemiņa, ko glabāt esam aicināti katrs:
„Kad
Jēzus saka Martai: „Tu rūpējies un uztraucies par daudzām lietām, taču tikai viena
lieta ir vajadzīga,” un „Marija izvēlējās labāko daļu”, tas nozīmē, ka klausīties
Kungu, nozīmē glabāt piemiņu. Nebūtu iespējams katru dienu lūgties, ja mums nebūtu
vēstures. Katram no mums tā ir sava. Un ar šo vēsturi sirdī iesim lūgties, kā Marija.
Taču daudzreiz esam norūpējušies par citām lietām, kā Marta – par darbu, par to, kā
noritēs diena, par lietām, ko mums vajag izdarīt, un aizmirstam šo vēsturi.”
Pāvests
norādīja, ka mūsu attiecības ar Dievu nesākas Kristību dienā. Šai dienā tās tiek apzīmogotas.
Attiecības sākas, kad Dievs no mūžības uz mums ir noraudzījies un mūs izvēlējies.
Tās sākas Dieva sirdī:
„Glabāt piemiņu par mūsu izvēlēšanu, par mūsu izvēlēšanu
no Dieva puses… Glabāt piemiņu par mūsu derības gājumu. Vai esam respektējuši šo derību,
vai nē? Ak, nē: mēs esam grēcinieki un glabājam piemiņu. Glabāt piemiņu par Dieva
apsolījumu, kurš mūs nekad nepieviļ, kurš ir mūsu cerība. Tā ir īstā lūgšana!”
Pāvests
noslēdza homīliju ar aicinājumu lūgties ar 138. Psalma vārdiem: „Kungs, Tu izpēti
un pazīsti mani, Tu zini, kad es sēdu un kad es stāvu. Tu saproti manas domas no tālienes,
vai es eju, vai guļu, Tu to ieraugi.” Francisks uzsvēra, ka lūk, tā ir lūgšana – lūgties
un glabāt piemiņu Dieva priekšā par mūsu vēsturi. Jo mūsu vēsture ir Viņa mīlestības
vēsture uz mums.