Veco ļaužu atmešana ir slēptā eitanāzija

„Vecums ir žēlastības laiks, kad Kungs mūs atkal aicina saglabāt ticību, nodot to tālāk un lūgties par visiem. Veciem ļaudīm piemīt spējas izprast pat visgrūtākās dzīves situācijas. Arī viņu lūgšanām ir milzīgs spēks,” – sacīja Francisks. Septembra pēdējā svētdienā Vatikānā norisinājās veco ļaužu svētki, kas bija ģimenes pastorālajai aprūpei veltītās Bīskapu Sinodes prelūdija. Svētā Pētera laukumā bija sapulcējušies vairāk nekā 50 tūkstoši cienījama vecuma cilvēku, no kuriem daudzi ieradās savu bērnu un mazbērnu pavadībā. Klātesošs bija arī emeritētais pāvests Benedikts XVI. Viņa ierašanās brīdī laukumā atskanēja skaļi aplausi. „Sirsnīgi pateicos par emeritētā pāvesta Benedikta XVI klātbūtni, – sacīja Francisks. – Vairākkārt esmu atkārtojis, ka vienmēr gribēju, lai viņš dzīvo Vatikānā. Labi, ka mājās ir gudrs vectētiņš. Paldies.”

Uzrunā Svētais tēvs uzsvēra, ka būt vectēvam un vecmammai ir svētība. Tajā pašā laikā tas ir arī atbildīgs uzdevums, jo savu bērnu bērniem jānodot dzīves pieredze, ģimenes, sabiedrības un tautas vēsture, jādalās gudrībā un ticībā. Tāpēc laimīgas ir tās ģimenes, kuras uztur sirsnīgas attiecības ar saviem vectēviem un savām vecmammām, piebilda Francisks.

Pāvests neaizmirsa arī vientuļos cilvēkus. Viņš teica, ka šādos gadījumos liela nozīme ir veco ļaužu mītnēm, bet ar vienu noteikumu, lai tās būtu īstas mājas, nevis cietumi, un, lai tās kalpotu cilvēkiem, nevis tikai kāda indivīda interesēm. Pansionāti nekad nedrīkst būt par vietām, kur dzīvo aizmirsti, slimi un neaprūpēti cilvēki. Pāvests apliecināja savu garīgo tuvumu dzīves norietā esošiem ļaudīm, kuri nereti ir spiesti dzīvot šādos apstākļos. Viņš pauda pateicību tiem, kuri apmeklē un rūpējas par saviem tuviniekiem.

Veco ļaužu namiem ir jābūt par cilvēces plaušām katrā valstī, katrā pilsētā un katrā draudzē – turpināja pāvests. – Pansionātiem ir jābūt par cilvēces svētnīcām, kurās vecie ļaudis saņem nesavtīgas mīlestības aprūpi. „Jauki, ja varam apmeklēt kādu vecu cilvēku. Paskatieties uz mūsu jauniešiem. Daudzi ir noskumuši un apātiski. Lai iet un satiekas ar vecu cilvēku, un viņi atgūs prieku!” – ieteica Svētais tēvs.

Francisks runāja arī par veco ļaužu atmešanas gadījumiem. Šādu rīcību viņš nosauca par kriptoeitanāziju. Tas ir mūsdienu kultūras negatīvais efekts, kas atmet bērnus, jauniešus, nedodot tiem darbu, un arī vecos ļaudis. Un tas viss tiek darīts aizbildinoties ar ekonomiskās sistēmas līdzsvara saglabāšanu. Šīs sistēmas centrā vairs neatrodas cilvēks, bet gan nauda.

„Kā kristieši un valsts pilsoņi esam aicināti saprātīgā un innovatoriskā veidā meklēt šo problēmu risinājumus – atgādināja pāvests. – Tauta, kas neaizsargā vecos ļaudis un nerūpējas par tiem, ir tauta bez nākotnes, jo tā zaudē piemiņu un savas saknes. Savukārt jūsu uzdevums ir atdzīvināt šīs saknes. Atdzīvināt tās var caur lūgšanu, Evaņģēlija lasīšanu, žēlsirdības darbiem. Šādā veidā mēs paliksim par dzīviem kokiem, kas arī vecumā nepārstās nest bagātīgus augļus. Ģimenes dzīvē viena no skaistākajām lietām ir mīlēt bērnu un pieņemt vecvecāku mīlestības žestus.”

Tikšanās laikā liecības sniedza dažāda vecuma cilvēki. Īpašu uzmanību izpelnījās kāda cienījama vecuma laulātā pāra no Irākas teiktie vārdi. Viņu ģimenē aug desmit bērni.

„Svētais tēvs, divtūkstoš gadu mūsu baznīcu zvani aicināja mūs uz lūgšanu – sacīja Mubaraks Hano. – Bet Kunga pārveidošanās svētkos Ninives apgabalā svētnīcu zvani apklusa. Krucifiksa vietā tika piesprausts melnais karogs, kas aicina uz svēto karu. Mūsu zemē ielauzās džihādisti, iznīcinot mūsu pilsētas, sagraujot mūsu mājas, izdzenot mūsu ģimenes, atmetot vecos un slimos. Mūsu dzīvi posta džihādistu saceltais kara troksnis.”

Mubaraka Hano sniegto liecību pāvests pieminēja arī savā uzrunā, atzīstot, ka tā dziļi aizkustināja viņa sirdi. „Sirsnīgi pateicos par jūsu klātbūtni. Tā ir dāvana Baznīcai. Dāvājam jums savu garīgo tuvumu, lūgšanas un konkrētu palīdzību. Vardarbība pret veciem ir necilvēciska, tāpat kā vardarbība pret bērniem. Taču Dievs nevienu neatstāj. Viņš ir kopā ar jums! Ar Viņa palīdzību jūs esat un būsiet dzīvā piemiņa savai tautai, arī mums, lielajai Baznīcas ģimenei.”

Francisks atgādināja, ka vajāšanu laikā tieši vectēvi un vecmammas bija galvenie Baznīcas balsti, slepus mācot ticības patiesības un atnesot bērnus kristīšanai. Tā bija arī Albānijā, kur pateicoties vecāka gada gājuma cilvēku uzticībai tika nosargāta ticība – sacīja pāvests, atsaucot atmiņā savu nesen veikto vizīti šajā Balkānu valstī.

Svētā Pētera laukumā Francisks vadīja dievkalpojumu. Viņš runāja par paaudžu tikšanās un attiecību stiprināšanas nepieciešamību. No jauniešu tikšanās ar veciem ļaudīm zināmā mērā ir atkarīga sabiedrības nākotne. Jaunie dod spēku, kas ļauj iet uz priekšu, bet vecie to stiprina pateicoties savam viedumam.

Dievkalpojums noslēdzās ar lūgšanu „Kunga eņģelis”. Šoreiz apcere bija īpaši īsa. Pāvests tikai atgādināja, ka sestdien altāru godā tika paaugstināts bīskaps Alvaro del Portiļjo, viens no Opus Dei dibinātāja līdzstrādniekiem. „Lai viņa kristīgās dzīves un priestera kalpojuma liecības piemērs modina daudzu sirdīs vēlmi sekot Kristum, sludinot Evaņģēliju visām tautām,” – sacīja Francisks un aicināja ticīgos lūgties par viņu un ģimenei veltīto Bīskapu Sinodi, kas pēc dažām dienām sāksies Vatikānā.

S. Krivteža / VR