Lepnība ir ļoti smaga gara slimība

„Sargāsimies no godkārības, kas mūs attālina no patiesības un liek izskatīties pēc ziepju burbuļa,” aicināja pāvests ceturtdienas rīta Svētajā Misē. Vadoties pēc Mācību teicēja grāmatas šīsdienas pirmajā lasījumā, pāvests uzsvēra, ka arī tad, kad kristieši dara labu, viņiem ir jābēg no kārdinājumiem izrādīties. Ja tev nav nekā paliekoša, arī tu paiesi kā visas pārejošās lietas. Pakavējoties pie godkārības, kas ir viens no lepnības paveidiem, pāvests teica, ka tas ir kārdinājums ne tikai pagāniem, bet arī kristiešiem, „ticības cilvēkiem”.

Jēzus pārmeta lepnajiem. Likuma zinātājiem Viņš teica, ka viņiem nebūtu jāstaigā pa ielām ietērptiem lepnās drānās kā ķēniņiem. „Kad tu lūdzies, tad neizrādies, nelūdzies tāpēc, lai tevi redzētu,” aicināja Kungs. Viņš lika lūgties savas istabas slepenībā. Pāvests uzsvēra, ka tas pats ir jādara arī palīdzot nabadzīgajiem: „Neliec skanēt taurei, dari to slepeni. Tēvs to redz un ar to pietiek!”

„Taču godkārīgais dara tā: „Skatieties, es dodu šo ziedojumu Baznīcai”, un parāda to. Bet, vēlāk, Baznīcai aiz muguras, tas veic netīrus darījumus. Godkārīgais dzīvo, lai izrādītos. „Kad tu gavē – saka Kungs – tad neizliecies noskumis, tā, lai visi redzētu, ka tu gavē. Nē, gavē ar prieku! Ar prieku nožēlo grēkus, taču tā, lai neviens neredzētu. Godkārība ir tā, kad dzīvojam, lai izrādītos, dzīvojam, lai pievērstu sev uzmanību”.

„Kristieši, kas dzīvo, lai izrādītos, kas dzīvo godkāres dēļ, šķiet kā pāvi, kas izpleš asti,” piebilda pāvests. „Ir tādi, kuri saka: „esmu kristietis, esmu tā priestera, tās māsas, tā bīskapa radinieks. Mana ģimene ir kristīga”. Viņi lielās. „Taču,” jautāja pāvests, „vai tava dzīve noris kopā ar Kungu? Kā tu lūdzies? Kā sokas tavi žēlsirdības darbi? Vai tu apmeklē slimos? Kā ir realitātē?”

Tāpēc Jēzus mums saka, ka mūsu māja, proti, kristīgā dzīve, ir jābūvē uz stipras klints, uz patiesības. Taču lepnie savu māju būvē uz smiltīm un šī māja sabrūk, šāda kristīgā dzīve sabrūk, paslīd, jo tā nespēj pretoties kārdinājumiem:

„Cik daudzi kristieši dzīvo, lai izrādītos! Viņu dzīve šķiet kā ziepju burbulis. Skaists ziepju burbulis visās krāsās! Taču tas ilgst tikai sekundi un kas pēc tam? Arī vērojot dažus kapu pieminekļus, domājam – kāda lielīšanās, jo patiesībā atgriežamies plikā zemē, kā teica Dieva kalps Pāvils VI. Mūs gaida plika zeme, tā ir mūsu galējā patiesība. Vai šai laikā es lielos, vai kaut ko daru? Vai daru labu? Meklēju Dievu? Lūdzos? Daru paliekošas lietas? Lielība ir mele, tā mīl fantazēt un mānīt sevi. Tā māna lepno, jo sākumā izliekas par patiesību, bet vēlāk liek noticēt, ka patiesība ir tā, kurai lepnais tic. Tai tic! Nabadziņš!”

Pāvests atgādināja, ka tas notika arī ar Herodu, kurš neatlaidīgi centās noskaidrot Jēzus identitāti. „Lepnība,” teica Francisks, „sēj ļaunu nemieru, tā atņem mieru. Tāpat kā tas ir ar cilvēkiem, kuri uzklājuši sev pārmērīgu kosmētikas kārtu, vēlāk baidās, ka to nomazgās lietus.” „Lepnība nedod mieru. To dod tikai patiesība!” uzsvēra pāvests. Viņš atgādināja, ka vienīgā klints, uz kuras varam droši celt savu dzīvi, ir Jēzus. Svētais tēvs aicināja padomāt par velna piedāvājumu, kurš tuksnesī kārdināja arī Jēzu, mēģinot iesēt Viņā lepnību. „Jēzum lepnību velns stādīja priekšā skaistā vāzē” teica pāvests. Viņš akcentēja, ka lepnība ir ļoti smaga gara slimība:

„Ēģiptiešu tuksneša tēvi teica, ka lepnība ir kārdinājums, pret kuru mums ir jācīnās visu dzīvi, jo tā vienmēr atgriežas, lai atņemtu mums patiesību. Un, lai liktu to saprast, teica: tā ir kā sīpols, kuru tu ņem un sāc mizot. Tu nomizo nedaudz lepnības šodien, nedaudz rīt, un visu savu dzīvi tu mizo lepnību, lai uzvarētu. Un beigās esi apmierināts: esmu atmetis lepnību, nomizojis sīpolu, taču rokās tev paliek smaka. Lūgsim Kungam žēlastību, lai mēs nebūtu lepni, lai būti patiesi, lai dzīvotu ar realitātes un Evaņģēlija patiesību!”

I. Šteinerte/VR