Baznīcas spēks slēpjas nevis struktūrās, bet Dieva mīlestībā

„Savās domās tagad pievēršos tām Āfrikas zemēm, kuras cieš no Ebola vīrusa. Esmu līdzās daudziem cilvēkiem, kurus skārusi šī briesmīgā slimība”, sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Francisks aicināja ticīgos lūgties par šiem cilvēkiem un par tiem, kuri tik traģiskā veidā ir zaudējuši savu dzīvību. Viņš vēlēja, lai starptautiskā kopiena nevilcinātos sniegt palīdzību, lai tādējādi mazinātu šo mūsu brāļu un māsu ciešanas. Savu aicinājumu pāvests noslēdza, skaitot kopā ar audiences dalībniekiem lūgšanu „Es sveicināta”. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) publiskotajiem datiem, kopš Ebolas vīrusa izplatīšanās, pēdējo 10 mēnešu laikā miruši 2811 cilvēki. Līdz šim reģistrēti gandrīz 6000 saslimstības gadījumu. Visvairāk cilvēku ir miruši Libērijā (1500), otrajā vietā ierindojas Gvineja (632), bet trešajā – Sjerra Leone (593). Epidēmija ir skārusi arī citas Rietumāfrikas valstis.

24. septembra katehēzes mācībā Svētais tēvs atskatījās uz savu svētdien veikto apustulisko ceļojumu uz Albāniju. Dažādu reliģiju un kristīgo konfesiju locekļi var mierīgi sadzīvot. Bez tam, viņu starpā ir iespējama arī auglīga sadarbība – atzina pāvests. Par to viņš pārliecinājās starpreliģiju tikšanās laikā, kas bija šīs vizītes Albānijā centrālais notikums. Runa ir par patiesu un auglīgu dialogu, kur nav vietas relatīvismam un kur tiek ņemta vērā katra cilvēka identitāte. Dažādām reliģijām ir kopīgs tas, ka tās grib darīt tuvākajam labu, paturot savu identitāti. Ateistiskā režīma laikā piedzīvoja nežēlīgas vajāšanas gan kristieši, gan musulmaņi. Francisks vēlējās doties uz Albāniju, lai iedrošinātu vienus un otrus turpināt iet pa mierīgas savstarpējas sadzīvošanas ceļu, lai tādējādi tie dotu savu vērtīgo ieguldījumu kopējā labuma labā.

Tikšanās ar priesteriem, konsekrētajām personām un semināristiem deva iespēju ar pateicību pieminēt daudzos ticības mocekļus – turpināja pāvests. Kur šie mocekļi smēlās spēku? Viņu spēka avots bija dziļā vienotība ar Jēzu, mīlestības pilnās attiecības ar Kristu. Arī šodien, tāpat kā vakar, Baznīca smeļas spēku ne tik daudz organizatīvajās spējās un sakārtotajās struktūrās. Lai gan tās ir nepieciešamas, bet ne jau tur Baznīca rod sev spēku. Mūsu spēks ir Kristus mīlestība – uzsvēra Francisks. Tas ir spēks, kas atbalsta mūs grūtību brīžos un iedvesmo šodien mūsu apustulisko darbību, lai dāvātu visiem labestību un piedošanu, un tādā veidā liecinātu par Dieva žēlsirdību.

Pāvests atgādināja, ka dramatisko pagātnes notikumu piemiņa ir būtiska tautas nākotnei. Mocekļu, kuri noturējās savā ticībā, piemiņa ir Albānijas likteņa garantija, jo viņu asinis netika izlietas veltīgi. Tās ir sēkla, kas nesīs miera un brālīgas sadarbības augļus. Mocekļi ir nevis zaudētāji, bet uzvarētāji. Viņu varonīgajā liecībā atmirdz Dieva visvarenība, kurš vienmēr mierina savu tautu, paverot tai jaunus ceļus un cerības apvāršņus. Braucot pa Tirānas galveno ielu, kas ved no lidostas uz centrālo laukumu, Svētais tēvs redzēja izvietotus 40 priesteru un laju portretus. Šie priesteri un laji tika nogalināti komunistiskās diktatūras laikā. Šobrīd norisinās viņu beatifikācijas process. Francisks norādīja, ka viņi pievienojas daudziem citiem kristiešiem un musulmaņiem, kuri tika spīdzināti, ieslodzīti, deportēti un nogalināti tikai tāpēc, ka ticēja Dievam. Tas bija tumšs periods, kad tika nolīdzināta līdz ar zemi reliģiskā brīvība un bija aizliegts ticēt, kad tūkstošiem baznīcu un mošeju tika nopostītas, pārvērstas noliktavās un kinoteātros, kur propagandēja marksisma ideoloģiju, kad tika sadedzinātas reliģiskās grāmatas un vecākiem bija stingri aizliegts dot saviem bērniem senču reliģiskos vārdus.

Pāvests ieradās Albānijā, lai nestu tautai cerības vēsti. Kā viņš norādīja šodienas katehēzes mācībā, šī cerība balstās uz ticību Kristum un pagātnes piemiņu. Viņš mudināja šīs Balkānu zemes iedzīvotājus meklēt aizvien jaunu enerģiju pie augšāmcēlušā Kunga, lai tādējādi būtu par Evaņģēlija ieraugu sabiedrībā, un iesaistīties žēlsirdības un audzināšanas darbos. Francisks atzina, ka viņš atrada drosmīgu un stipru tautu, ko nespēja saliekt pat sāpes. Lai pagātnes sāpīgā pieredze palīdz tai aizvien vairāk atvērties brāļiem, īpaši, vājākajiem un izplatīt šodien tik ļoti nepieciešamo žēlsirdības dinamismu – viņš vēlēja.

J. Evertovskis / VR

Tekstu izmantošanas gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta