Svētdien, 21. septembrī, ap pulksten 21.00 pēc Itālijas laika aviokompānijas Alitalia
lidmašīna A321 ar pāvestu nolaidās Romas Čiampino lidostā. Franciska ceturtais
starptautiskais ceļojums (pirmais pa Eiropu) ir noslēdzies. Vizīte Albānijā bija īsa,
bet piesātināta. Tur viņš pavadīja vienu dienu. Rīta pusē Svētais tēvs tikās ar šīs
Balkānu valsts prezidentu un valdību, un Mātes Terēzes vārdā nosauktajā laukumā, Tirānā,
celebrēja Svēto Misi, uz kuru pulcējās tūkstošiem ticīgo. Pēcpusdienā Francisks uzrunāja
citu reliģiju un kristīgo konfesiju līderus, uzverot, ka Dieva vārdā pastrādāta otra
cilvēka slepkavība vai viņa diskriminācija ir svētzadzība. Pievakarē pāvests kopā
ar 7 bīskapiem, 150 priesteriem un 400 reliģisko ordeņu locekļiem, semināristiem un
ekleziālo kustību pārstāvjiem svinēja vesperu dievkalpojumu. Vizīte Albānijā noslēdzās
ar sociālās palīdzības centra „Betānija” apmeklējumu. Tur uzturas bērni bāreņi, bērni
ar īpašām vajadzībām, bērni no trūcīgām vai nelabvēlīgām ģimenēm.
Vesperu
dievkalpojums notika 2002. gadā celtajā Svētā Pāvila katedrālē, kas atrodas pašā Tirānas
centrā. Tā laikā klātesošos uzrunāja ne tikai pāvests, bet arī 84 gadus vecais priesteris
Emests Simoni, kurš savā laikā bija liecinieks tam, kā tika arestēti, spīdzināti un
nogalināti daudzi priesteri un laji, un 85 gadus vecā klostermāsa Marija Kaleta, kura
slepus kristīja bērnus un apmeklēja slimos un mirstošos, stiprinot tos ar Svēto Komūniju.
Priesteris Simoni pastāstīja, ka daži ieslodzītie pirms nāves kliedza „Lai dzīvo Kristus
Karalis”. Viņš pats sākotnēji bija notiesāts uz nāvi, tad – uz 27 gadiem koncentrācijas
un spaidu darbu nometnē. Visus šos gadus turpināja celebrēt Svēto Misi latīņu valodā
bez grāmatas un klausīt citu ieslodzīto grēksūdzes.
Svētais tēvs savā uzrunā
atzina, ka bija ļoti aizkustināts, redzot Tirānas ielās tik daudzu mocekļu portretus.
Kā viņi varēja izturēt? – jautāja Francisks. Uz šo jautājumu ir tikai viena atbilde
– viņš skaidroja. Šos cilvēkus stiprināja Kungs, jo Baznīca par viņiem lūdzās. Tas
ir Baznīcas noslēpums. Kad tā lūdz Dievu mierināt savu tautu, Dievs to mierina. Dažreiz
tas notiek pazemīgi un apslēpti. Bēdas mums, ja mēs mierinājumu meklējam kaut kur
citur! Bēdas tiem priesteriem, reliģisko ordeņu ļaudīm, klostermāsām, novičiem, konsekrētajām
personām, kas meklē mierinājumu tālu no Kunga! Viņi neuzzinās, kas ir laime, un nebūs
spējīgi mierināt citus. Klātesošos pāvests uzrunāja spontāni saviem vārdiem, bet iepriekš
sagatavotā uzruna tiem tika nodota rakstiski. Tajā Francisks atzinīgi vērtē katoļu
Baznīcas centienus stāties pretī jaunajām „diktatūras” formām, kas cilvēkus un kopienas
padara par vergiem. „Ja ateistiskais režīms centās apslāpēt ticību”, viņš raksta,
„tad šīs diktatūras, kas ir daudz viltīgākas, tādas kā, piemēram, individuālisms,
sāncensības gars un pasaulīgā mentalitāte, var noslāpēt mīlestību”. Uzrunā pāvests
norāda uz savstarpējās vienotības un sadarbības lielo nozīmi.
Tiekoties ar
centra „Betānija” pedagogiem, brīvprātīgajiem un bērniem, Francisks uzsvēra, ka mīlestībā
darbīgā ticība spēj pārvietot vienaldzības, neticības un apātijas kalnus, un palīdz
atvērt sirdi un plaukstas, lai darītu un vairotu labo. Pāvests atgādināja, ka īstais
spēks, kas palīdz atmest jebkādu vardarbību, ir labestība. Jāņem vērā, ka labestības
izrādīšana nav nekāda vājuma pazīme. Liela mūsdienu pasaules daļa savas eksistences
atslēgu slimīgi meklē laicīgajās bagātībās, aizvien lielākā materiālo lietu iegūšanā
un izpriecās, bet atrod tikai vilšanos un tukšumu. Taču laimīgas dzīves noslēpums
ir mīlestība un sevis nesavtīgā atdeve. Patiesā prieka avots ir labais un darbīgā
mīlestība – teica Svētais tēvs.
J. Evertovskis / VR
Tekstu izmantošanas
gadījumā atsauce uz Vatikāna Radio obligāta