Svētais tēvs viesojas Albānijas prezidenta pilī

„Priecājos būt kopā ar jums cēlajā Albānijas zemē, varoņu zemē, kas ir upurējuši savas dzīvības par valsts neatkarību, mocekļu zemē, kas liecināja par savu ticību smagajos vajāšanu laikos,” teica pāvests Albānijas valsts prezidenta pilī. Viņš pateicās par uzaicinājumu apmeklēt Albāniju, kas ir pazīstama arī ar nosaukumu „ērgļu zeme”. Francisks atzīmēja, ka ir apritējusi gandrīz gadsimta ceturtdaļa, kopš Albānija no jauna ir atradusi brīvības ceļu. Albāņu sabiedrībai brīvība ir ļāvusi uzsākt materiālās un garīgās atjaunotnes ceļu, izmantot daudzus spēkus un iniciatīvas, atvērties sadarbībai un apmaiņai ar zemēm, kas ir tuvu Balkāniem un Vidusjūrai, kā arī ar visu Eiropu un pasauli.

„Atgūtā brīvība jums ir palīdzējusi raudzīties nākotnē ar uzticību un cerību, uzsākt projektus un aust draudzības saiknes ar tuvām un tālām nācijām,” teica pāvests. Viņš uzsvēra, ka cilvēktiesību respekts, kuru vidū izceļas reliģiskā brīvība un domas izteiksme, ir nepieciešamais apstāklis valsts sociālajai un ekonomiskajai attīstībai. Kad tiek respektēta cilvēka cieņa un atzītas un garantētas viņa tiesības, tad plaukst arī radošā un uzņēmējdarbība, un cilvēks var piedāvāt savas daudzveidīgās iniciatīvas kopējam labumam.

Pāvests izteica prieku par to, ka Albānijai ir raksturīga mierīga sadzīve un sadarbība starp dažādām reliģijām. Svētais tēvs atzīmēja, ka cieņas pilna attieksme starp katoļiem, pareizticīgajiem un musulmaņiem ir dārgs labums visai zemei, un tas iegūst speciālu izteiksmi šai mūsu laikā, kurā ekstrēmistu grupas sagroza un izkropļo autentisko reliģisko jēgu. Tiek izmantotas atšķirības starp dažādām reliģiskajām konfesijām un tās pārveidotas par vardarbības faktoru, nevis par atvērta un cieņas pilna dialoga iespēju, kā arī kopējām pārdomām par to, ko nozīmē ticēt Dievam un sekot Viņa likumam. Pāvests uzsvēra:

„Lai neviens nedomā, ka viņš var aizstāvēt Dievu, kamēr plāno un īsteno vardarbības un apspiestības aktus! Lai neviens neizmanto reliģiju savai rīcībai, kas ir pretrunā ar cilvēka cieņu un viņa fundamentālajām tiesībām, pirmajā vietā tiesībām uz dzīvību un visu cilvēku reliģisko brīvību!”

Izceļot Albānijas piemēru mierīgas sadzīves ziņā starp reliģijām, Francisks teica, ka tā ir vērtība, kas ir jāglabā un katru dienu, jāļauj tai pieaugt, mācoties cienīt atšķirības un specifisko identitāti. „Tā ir dāvana, kas vienmēr jālūdz Kungam lūgšanā,” piebilda pāvests un novēlēja, lai Albānija vienmēr var turpināt šo ceļu, daudzām zemēm kļūstot par iedvesmas piemēru.

Uzrunā Albānijas valsts autoritātēm, Svētais tēvs atzīmēja, ka pēc bargās izolācijas ziemas un tūlīt pēc brīvības iestāšanās, daudzi albāņi emigrēja uz ārzemēm, lai rastu darbu un nodrošinātu labākus dzīves apstākļus. Arī viņi savā veidā dod ieguldījumu albāņu sabiedrības progresam. Citi ir izvēlējušies palikt dzimtenē un celt to no iekšpuses. Katoliskā Baznīca, no savas puses, ir spējusi atsākt normālu dzīvi, atjaunojot hierarhiju un ilgo ticības tradīciju. Ir uzceltas un atjaunotas kulta celtnes, kuru vidū izceļas Skutari Labā Padoma Mātes svētnīca. Bez tam, ir izveidotas skolas un nozīmīgi izglītības un aprūpes centri, kurus var izmantot visi iedzīvotāji. Tāpēc Baznīcas klātbūtne un tās darbība Albānijā tiek uztverta ne tikai kā kalpojums katoliskajai kopienai, bet arī visai nācijai. Vislielāko atzinību pāvests Francisks veltīja svētīgajai Mātei Terēzei un mocekļiem, kas varonīgi ir liecinājuši par savu ticību. Svētais tēvs izteica pārliecību, ka viņi priecājas debesīs par labās gribas cilvēku ieguldījumu sabiedrības un Baznīcas atplaukšanā.

Uzrunājot Albānijas valsts autoritātes, pāvesta uzmanībai neizpalika arī jaunie izaicinājumi. Viņš teica: „Pasaulē, kas tiecas pēc ekonomiskās un kultūras globalizācijas, ir jāpieliek visi spēki, lai izaugsme un attīstība būtu likti visu cilvēku labumam, ne tikai tautas daļai. Bez tam, šāda attīstība nebūs autentiska, ja tā nebūs arī vienlīdzīga un solidāra, proti, ja tā neievēros nabadzīgo tiesības un nerespektēs vidi. Ir nepieciešams, lai tirgus globalizācijai atbilst solidaritātes globalizācija; ekonomiskā izaugsme ir jāpavada lielākai cieņai pret radīto; kopā ar individuālajām tiesībām ir jārūpējas par realitātēm starp indivīdu un valsti, vispirms jau par ģimeni. Albānija šodien var stāties pretim šiem izaicinājumiem brīvības un stabilitātes kontekstā, kas aizvien ir jāstiprina, un kas piešķir cerību nākotnei.”

Pāvests Francisks novēlēja Albāniju un tās cerības Marijas, Labā Padoma Mātes aizbildniecībai, tāpat kā to darīja svētais Jānis Pāvils II, apmeklējot šo zemi 1993. gada aprīlī.

I. Šteinerte/VR