Mīlēt ienaidniekus!

„Mīlēt ienaidniekus šķiet atbaidoši, taču no mums to prasa Jēzus,” atgādināja pāvests šīrīta dievkalpojumā. Francisks norādīja, ka kristīgā dzīve nav autoreferenciāla dzīve, bet gan dāvana līdz beigām, bez egoisma. Tikai tā būs iespējams mīlēt savus ienaidniekus, kā mums prasa Kungs. Mīliet jūsu ienaidniekus! Pāvests Francisks homīlijā pakavējās pie Lūkas Evaņģēlija fragmenta, kurā Kungs norāda uz mīlestības gājumu bez robežām. Jēzus mums prasa lūgties par tiem, kas pret mums izturas slikti. Pāvests lika ievērot Jēzus izmantotos darbības vārdus: „mīliet, dariet labu, svētiet un lūdzieties,” bet „neatsakieties”. Tieši dot sevi – dot sirdi tiem, kas mums vēl labu, kas mums nodara ļaunumu, lūgties par ienaidniekiem. Tas ir Evaņģēlija jaunums. Jēzus mums rāda, ka nav mūsu nopelns, ja mīlam tos, kuri mūs mīl, jo to dara arī grēcinieki. Kristieši, savukārt, ir aicināti mīlēt savus ienaidniekus: „Dariet labu un dodiet, neko negaidīdami pretim, un tad jūsu atalgojums būs liels.” Pāvests atzina, ka Evaņģēlijs ir jaunums, jaunums, ko grūti nest uz priekšu. Taču mēs sekojam aiz Jēzus:

„Tēvs, es… es nejūtu, ka man tā būtu jādara.” Taču, ja tu nejūti, tā ir tava problēma, bet kristieša gājums ir šāds. Tas ir gājums, ko māca Jēzus. Un uz ko man cerēt? Ejiet pa Jēzus ceļu, kas ir žēlsirdība. Esiet žēlsirdīgi kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. Tikai ar žēlsirdīgu sirdi varam darīt visu to, ko Kungs mums iesaka. Līdz pat beigām. Kristīgā dzīve nav autreferenciāla dzīve. Tā ir dzīve, kas iziet no sevis, lai dāvātu sevi citiem. Tā ir dāvana, mīlestība, un mīlestība nedomā par sevi. Tā nav egoistiska. Tā dod”.

Jēzus mums prasa būt žēlsirdīgiem un netiesāt. Daudzreiz šķiet, ka esam iecelti citiem par tiesnešiem. Mēs pļāpājam, aprunājam, tiesājam visus. Taču Kungs mums saka: „Netiesājiet un netiksiet tiesāti.” Beigās Viņš prasa mums piedot, lai arī mums tiktu piedots. Ja es nepiedodu, kā varu lūgt Tēvam, lai Viņš man piedod?

„Tā ir kristīgā dzīve. Bet, Tēvs, tas ir neprāts. „Jā”, esam šais dienās dzirdējuši svēto Pāvilu, kurš teica to pašu: „Kristus krusta neprāts,” kuram nav nekā kopēja ar pasaulīgo gudrību. Bet, Tēvs, vai būt kristietim, nozīmē zināmā mērā kļūt neprātīgam? Jā, zināmā mērā, jā. Un atteikties no šīs pasaulīgās viltības, lai darītu visu to, ko mums liek darīt Jēzus, to, ko izdarot aprēķinus, bilanci, mums var šķist, ka paliekam zaudētājos.”

Taču tas ir Jēzus ceļš: dvēseles cēlums, dāsnums. Jēzus piedeva, Viņš nerunāja ne par vienu sliktu, netiesāja. Pāvests atzina, ka būt kristietim nav viegli, un mēs varam kļūt kristieši tikai ar Dieva žēlastību, nevis ar saviem spēkiem:

„Un tāpēc ik dienas ir jālūdzas: Kungs, dod man žēlastību kļūt par labu kristieti, jo es viens to nespēju. Pirmais Evaņģēlija lasījums mūs var izbiedēt, taču, ja paņemsim otro, trešo, ceturto, svētā Lūkas 6. nodaļu, tad spēsim. Lūgsim Kungam žēlastību saprast, ko nozīmē būt kristietim. Jo mēs to nevaram paveikt vieni”.

I. Šteinerte/VR