„Raugoties uz Marijas vēsturi, pajautāsim, vai ļausim, ka Dievs iet kopā ar mums,”
aicināja pāvests šīrīta Svētajā Misē. Jaunavas Marijas dzimšanas dienā Francisks piedāvāja
meditāciju par Radīšanu un Dieva gājumu cilvēces vēsturē. „Lasot Radīšanas grāmatu,
pastāv iespēja domāt, ka Dievs ir burvis, kurš visu darīja ar burvju nūjiņu,” atzīmēja
pāvests. Viņš apgalvoja, ka tā tomēr nebija, ka Dievs radīja lietas un ļāva tām darboties
saskaņā ar iekšējiem likumiem, kurus Viņš katrai no tām deva, lai tās attīstītos un
sasniegtu pilnību. „Universa lietām Kungs dod autonomiju, bet ne neatkarību,” uzsvēra
pāvests. Viņš paskaidroja kāpēc:
„Tāpēc, ka Dievs nav burvis, bet Radītājs!
Kas attiecas uz šī stāsta sesto dienu, kad notiek cilvēka radīšana, Viņam tiek dota
cita autonomija, citāda, bet ne neatkarīga. Šī autonomija ir brīvība. Un Viņš saka
cilvēkam iet uz priekšu vēsturē, Viņš dara to atbildīgu par radīto, arī – lai tas
valdītu pār radīto, lai vadītu to uz priekšu un tādējādi sasniegtu laiku piepildījumu.
Un kāds bija laiku piepildījums? Tas, kas Viņam bija sirdī: sava Dēla ierašanās. Jo,
kā saka Pāvils, Dievs mums visiem ir lēmis būt līdzīgiem ar Dēla attēlu”.
Pāvests
apgalvoja, ka tas ir cilvēces gājums, tas ir cilvēka gājums. Dievs vēlējās, lai mēs
būtu kā Viņa Dēls un lai Viņa Dēls būtu kā mēs. Francisks teica, ka šīsdienas Evaņģēlijā
uzskaitītās Jēzus ģenealoģijas sarakstā ir gan svētie, gan arī grēcinieki, taču vēsture
virzās uz priekšu, jo Dievs vēlējās, lai cilvēki būtu brīvi. Kad cilvēks slikti izmantoja
savu brīvību, Dievs viņu padzina no paradīzes. Taču Viņš tam deva apsolījumu, un cilvēks
izgāja no paradīzes ar cerību. Grēcinieks, taču ar cerībām. Dievs ir kopā ar grēciniekiem.
Dievs izvēlējās laiku, nevis doto brīdi. Viņš ir laika un vēstures Dievs, kas iet
kopā ar saviem bērniem. Dievs iet kopā ar taisnīgajiem un ar grēciniekiem. Viņš iet
kopā ar visiem, lai nonāktu pie tikšanās, pie cilvēka definitīvas tikšanās ar Viņu.
Ģenealoģijas
aprakstā šī gadsimtiem ilgā vēsture beidzas ar pavisam nelielu ciematiņu, ar Jāzepu
un Mariju. Lielās vēstures Dievs ir klātesošs arī nelielajā vēsturē, jo Viņš vēlas
iet kopā ar katru. Dievs ir lielajās un mazajās lietās:
„Un Kungs, kas iet
kopā ar mums, ir arī pacietīgs Kungs. Dieva pacietība. Pacietība, kura Viņam bija
ar visām paaudzēm. Ar visām šīm personām, kas dzīvoja savu žēlsirdības un grēka vēsturi,
Dievs ir pacietīgs. Dievs iet kopā ar mums, jo Viņš vēlas, lai mēs visi kļūstam līdzīgi
Viņa Dēla attēlam. Un kopš tā brīža, kad radīšanā Viņš deva mums brīvību, nevis neatkarību,
līdz pat šai dienai Viņš turpina iet kopā ar mums.”
„Un tā sasniedzam Mariju,”
turpināja pāvests. Viņš teica, ka šodien atrodamies šīs vēstures priekšistabā – Dievmātes
dzimšanas dienā. Francisks aicināja lūgties, lai Kungs dod vienotību, lai mēs ietu
kopā ar mieru sirdīs:
„Šodien varam raudzīties uz Dievmāti, maziņu, svētu,
bez grēka, šķīstu, izredzētu kļūt par Dieva Māti, un raudzīties arī uz šo vēsturi,
kas bija pirms šī brīža, tik ilga, gadsimtiem ilga, un pajautāt: Kā es eju savā vēsturē?
Vai ļauju, ka Dievs iet kopā ar mani? Vai ļauju, ka Viņš iet kopā ar mani, vai arī
vēlos iet viens? Vai ļauju, ka Viņš mani noglāsta, man palīdz, piedod, ved mani uz
priekšu, lai sasniegtu tikšanos ar Jēzu Kristu? Tās būs mūsu ceļa beigas – tikšanās
ar Kungu. Šis jautājums mums šodien nāks par labu – vai ļauju, ka Dievam ar mani pietiek
pacietības? Un tā, raugoties uz šo lielo vēsturi un uz šo nelielo ciematu, varam slavēt
Kungu un pazemīgi lūgt, lai Viņš dāvā mums mieru, to mieru sirdī, ko tikai Viņš var
dot, kuru Viņš dod tikai tad, kad ļaujam Viņam iet kopā ar mums.”