Ļaut, lai Dievs iet kopā ar mums

„Raugoties uz Marijas vēsturi, pajautāsim, vai ļausim, ka Dievs iet kopā ar mums,” aicināja pāvests šīrīta Svētajā Misē. Jaunavas Marijas dzimšanas dienā Francisks piedāvāja meditāciju par Radīšanu un Dieva gājumu cilvēces vēsturē. „Lasot Radīšanas grāmatu, pastāv iespēja domāt, ka Dievs ir burvis, kurš visu darīja ar burvju nūjiņu,” atzīmēja pāvests. Viņš apgalvoja, ka tā tomēr nebija, ka Dievs radīja lietas un ļāva tām darboties saskaņā ar iekšējiem likumiem, kurus Viņš katrai no tām deva, lai tās attīstītos un sasniegtu pilnību. „Universa lietām Kungs dod autonomiju, bet ne neatkarību,” uzsvēra pāvests. Viņš paskaidroja kāpēc:

„Tāpēc, ka Dievs nav burvis, bet Radītājs! Kas attiecas uz šī stāsta sesto dienu, kad notiek cilvēka radīšana, Viņam tiek dota cita autonomija, citāda, bet ne neatkarīga. Šī autonomija ir brīvība. Un Viņš saka cilvēkam iet uz priekšu vēsturē, Viņš dara to atbildīgu par radīto, arī – lai tas valdītu pār radīto, lai vadītu to uz priekšu un tādējādi sasniegtu laiku piepildījumu. Un kāds bija laiku piepildījums? Tas, kas Viņam bija sirdī: sava Dēla ierašanās. Jo, kā saka Pāvils, Dievs mums visiem ir lēmis būt līdzīgiem ar Dēla attēlu”.

Pāvests apgalvoja, ka tas ir cilvēces gājums, tas ir cilvēka gājums. Dievs vēlējās, lai mēs būtu kā Viņa Dēls un lai Viņa Dēls būtu kā mēs. Francisks teica, ka šīsdienas Evaņģēlijā uzskaitītās Jēzus ģenealoģijas sarakstā ir gan svētie, gan arī grēcinieki, taču vēsture virzās uz priekšu, jo Dievs vēlējās, lai cilvēki būtu brīvi. Kad cilvēks slikti izmantoja savu brīvību, Dievs viņu padzina no paradīzes. Taču Viņš tam deva apsolījumu, un cilvēks izgāja no paradīzes ar cerību. Grēcinieks, taču ar cerībām. Dievs ir kopā ar grēciniekiem. Dievs izvēlējās laiku, nevis doto brīdi. Viņš ir laika un vēstures Dievs, kas iet kopā ar saviem bērniem. Dievs iet kopā ar taisnīgajiem un ar grēciniekiem. Viņš iet kopā ar visiem, lai nonāktu pie tikšanās, pie cilvēka definitīvas tikšanās ar Viņu.

Ģenealoģijas aprakstā šī gadsimtiem ilgā vēsture beidzas ar pavisam nelielu ciematiņu, ar Jāzepu un Mariju. Lielās vēstures Dievs ir klātesošs arī nelielajā vēsturē, jo Viņš vēlas iet kopā ar katru. Dievs ir lielajās un mazajās lietās:

„Un Kungs, kas iet kopā ar mums, ir arī pacietīgs Kungs. Dieva pacietība. Pacietība, kura Viņam bija ar visām paaudzēm. Ar visām šīm personām, kas dzīvoja savu žēlsirdības un grēka vēsturi, Dievs ir pacietīgs. Dievs iet kopā ar mums, jo Viņš vēlas, lai mēs visi kļūstam līdzīgi Viņa Dēla attēlam. Un kopš tā brīža, kad radīšanā Viņš deva mums brīvību, nevis neatkarību, līdz pat šai dienai Viņš turpina iet kopā ar mums.”

„Un tā sasniedzam Mariju,” turpināja pāvests. Viņš teica, ka šodien atrodamies šīs vēstures priekšistabā – Dievmātes dzimšanas dienā. Francisks aicināja lūgties, lai Kungs dod vienotību, lai mēs ietu kopā ar mieru sirdīs:

„Šodien varam raudzīties uz Dievmāti, maziņu, svētu, bez grēka, šķīstu, izredzētu kļūt par Dieva Māti, un raudzīties arī uz šo vēsturi, kas bija pirms šī brīža, tik ilga, gadsimtiem ilga, un pajautāt: Kā es eju savā vēsturē? Vai ļauju, ka Dievs iet kopā ar mani? Vai ļauju, ka Viņš iet kopā ar mani, vai arī vēlos iet viens? Vai ļauju, ka Viņš mani noglāsta, man palīdz, piedod, ved mani uz priekšu, lai sasniegtu tikšanos ar Jēzu Kristu? Tās būs mūsu ceļa beigas – tikšanās ar Kungu. Šis jautājums mums šodien nāks par labu – vai ļauju, ka Dievam ar mani pietiek pacietības? Un tā, raugoties uz šo lielo vēsturi un uz šo nelielo ciematu, varam slavēt Kungu un pazemīgi lūgt, lai Viņš dāvā mums mieru, to mieru sirdī, ko tikai Viņš var dot, kuru Viņš dod tikai tad, kad ļaujam Viņam iet kopā ar mums.”

I. Šteinerte/VR