Privileģēta tikšanās vieta ar Jēzu ir mūsu grēki

„Privileģēta tikšanās vieta ar Jēzu ir mūsu grēki,” šādu atziņu pāvests Francisks pauda šīrīta Svētajā Misē. Homīlijā viņš paskaidroja, ka kristīgās dzīves spēks rodas tad, kad mūsu grēki satiekas ar Kristu, kurš atpestī. Tur, kur šī tikšanās nenotiek, baznīcas ieslīgst dekadencē un kristieši paliek remdeni. Pāvests atgādināja, ka svētie Pēteris un Pāvils liek saprast, ka kristietim piemīt divas lietas: „pašu grēki un krustā sistais Kristus”. No šīs apziņas izriet Dieva Vārda pārveidojošais spēks. Tā, pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils aicina tos, kuri uzskata sevi par gudriem, „kļūt par neprātīgiem, lai kļūtu saprātīgi,” , jo „šīs pasaules gudrība ir neprātība Dieva acīs”:

„Pāvils mums saka, ka Dieva Vārda spēks, kurš pārveido sirdi, kurš pārveido pasauli, kurš dod mums cerību, dod dzīvību, neslēpjas cilvēciskajā gudrībā. Tas nav rodams skaistos vārdos un skaistos teikumos, kas teikti ar cilvēcisko gudrību. Nē! Viņš saka, ka tas ir neprāts. Dieva Vārda spēks nāk no citurienes. Dieva Vārda spēks iziet caur sludinātāja sirdi un tāpēc viņš saka tiem, kas sprediķo Dieva Vārdu: „Esiet neprātīgi,” tas ir, neuzticiet savu drošību savai gudrībai, pasaules gudrībai”.

Pāvests teica, ka apustulis Pāvils studēja pie sava laika ievērojamākajiem profesoriem, taču iegūtās zināšanas viņš neizmantoja kā pašlabumu. Tas, ko viņš izmantoja, bija divas lietas:

„Viņš pats saka: „Man pieder tikai mani grēki.” Tas šķiet skandalozi. Un tad, citā fragmentā viņš saka: „Mans vienīgais labums ir Kristus un Viņa krusts”. Dieva Vārda spēks tiekoties maniem grēkiem un Kristus asinīm, ir tas, kas mani izglābj. Kad nav šīs tikšanās, sirdī nav spēka. Kad šī tikšanās, kas ir bijusi mūsu dzīvē, tiek aizmirsta, tad mēs kļūstam pasaulīgi, par Dieva lietām vēlamies runāt cilvēku valodā, taču tam nav jēgas, jo tas nedod dzīvību”.

Arī Pēteris Evaņģēlija fragmentā par brīnumaino zveju Kristu satiek, redzot savu grēku. Viņš redz Kristus spēku un redz pats sevi. Pēteris krīt pie Kristus kājām, sakot: „Kungs, ej no manis projām, jo esmu grēcīgs”. Pāvests uzsvēra, ka šai tikšanās brīdī starp Kristu un mūsu grēkiem ir pestīšana:

„Privileģēta tikšanās vieta ar Jēzu ir mūsu grēki. Ja kristietis nespēj justies grēcinieks un atzīt, ka viņu ir izglābušas krustā sistā Kristus asinis, tad viņš ir pusceļa gājējs, viņš ir remdens kristietis. Kad redzam dekadentas Baznīcas, dekadentas draudzes, dekadentas institūcijas, tas nozīmē, ka kristieši, kas tur atrodas, nekad nav satikuši Jēzu Kristu, vai arī ir aizmirsuši par šo tikšanos ar Viņu. Kristīgās dzīves spēks un Dieva Vārda spēks slēpjas tieši tai brīdī, kad es, grēcinieks, satieku Jēzu Kristu un šī tikšanās apgriež manu dzīvi otrādi, pārveido manu dzīvi… Un dod spēku sludināt pestīšanu citiem”.

Pāvests Francisks aicināja uzdot dažus jautājumus. „Vai es esmu spējīgs teikt Kungam: „Esmu grēcinieks” – nevis teorijā, bet atzīstot konkrētu grēku?” „Vai esmu spējīgs ticēt, ka tieši Viņš ar savām asinīm ir atpestījis mani no grēka un devis man jaunu dzīvi?” „Vai uzticos Kristum?”

Noslēgumā pāvests uzdeva vēl vienu jautājumu: „Kādas lietas pieder kristietim?” un atbildēja: „Divas lietas: sevis paša grēki un krustā sistais Kristus”.

I. Šteinerte/VR